Aivars Tarvids: Svētku diena

Ceturtdiena, 18. novembris (2004) 09:27

Valsts galvenie svētki pienākuši. Garantēts oficiālo pasākumu pilns komplekts. Ordeņu pasniegšana (novitāte — Viestura ordenis), ekumeniskais dievkalpojums (ne monumentālajā un grūstošajā Domā, bet pieticīgākajā Jāņa baznīcā), Saeimas svinīgā sēde (ar spīkeres svētku «spīču»), karaspēka parāde (tanka nebūs), valsts galvas uzruna tautai, uguņošana, goda mielasts (lašiem būt!) Latvijas izcilniekiem un diplomātiskajam korpusam.

Pilsēta tērpta svētku rotā (vien karogiem ielās «red latvian» plūstošās ūdenskrāsās), tālrāde lutina skatītājus ar īpašu piedāvājumu («Vella kalpi» jau «zviedru laikos» cīnīsies par Latviju), bet oficiālās, korporatīvās, ģimeniskās, neformālās svinības (dzērumā pie stūres — pārkāpums pierādīs arī lojalitātes trūkumu) šoruden izstiepsies vairāku brīvdienu garumā. Mūs gratulē Bušs, Putins, Elizabete II, citi līderi. Valstiskā optimisma porcija, ko līdz katra pilsoņa apziņai novadīt ir katra medija pienākums, tautiešiem pašsaprotami garantēta.

Tiek rībinātas propagandas bungas par valsts sasniegumiem. Dalība ES un NATO, IKP stabilais pieaugums. Šogad minētie fakti gan apliecina valsts rūpes un gādību, gan izrādās darbaļaužu veltes lielajos svētkos. Vēl Ūdres eiročiks un Piebalga eirosolīdums pilsoniskajiem karsējiem par prieku, svētku pabalsti represētajiem un svētku prēmijas klerkiem. Bet futbola valstsvienība kā nacionālā lepnuma vairotāja vai noplicinātāja. Un «Saules akmens» debesskrāpja svinīgā atklāšana kā naudīga velte «sirmās Rīgas» panorāmai. Citu gadu mainīsies faktūra, būs citi akcenti debesīs un dvēselēs. Uz apaļo Latvijas Republikas dzimumdienu jau apsolīta «Gaismas pils», šīs Otrās republikas politiskās triecienceltnes, epohālā vaļā vēršana. (Interesanti, vai šis projekts patiesi realizēsies; interesanti, kā sauks prezidentu(i), kurš atklās zinību templi?)

Bet šoruden prezidente Vaira Vīķe-Freiberga moralizēs un mundrinās. Vismaz reizi gadā jau pieklājas būt «stipriem» un «vareniem». Karavīri smuki soļos — Rīgas bruģis nav Irākas tuksnesis, kājas parādē nestigs. Bērneļu jūsmīgajās acīs un novembra debesīs ņirbēs salūta raķetes. Salīgākajiem svinētājiem Daugavmalā kājas būs aukstas kā ledusgabaliņi. Ciniskākie teiks, ka valsts tēvi-dibinātāji nav domājuši par pēctečiem. Amerikāņi un francūži, lūk, deklarācijas rakstot un cietumus šturmējot, bijuši tālredzīgāki. Komfortabli taču nacionālos svētkus svinēt šortos, pie grilla mauriņā. Dažs labs tradīciju turpinātājs iedegs logā pa svecītei — nostaļģijai vai cerībai. Bet merkantilie veikalnieki jau domās par skatlogiem, kurus teju teju piekrāmēs ar Ziemassvētku labumiem.

Lojāla pilsoņa pienākums just lepnumu par savu valsti, šo institūciju, pateicoties kurai uz zemeslodes ir zemes stūrītis, kur dzīvot latviešu tautai un skanēt latviešu valodai. Neklājas paust rezignāciju un vilšanos, ironizēt un irgoties, ja valsts simbolizē paaudžu paaudžu ilgas un centienus, ja valsts vārdā lietas asinis un ciestas mokas. Valsts — tā ir teritorija konkrētās robežās un iedzīvotāju kopums vai tauta, kam saskaņā ar pamatlikumu pieder augstākā vara valstī. Tālab jāklausās, ko VVF mēdz runāt par pienākumu, vai jāmēģina dievzemītē adaptēt JFK klasisko tēzi — neprasi, ko Latvijas valsts dot tev, atbildi, ko esi gatavs dot Latvijas valstij?..

Tā kā no Satversmes vien izriet, ka tautai atvēlēta galvenā apsūdzētā loma valsts nozagšanas procesā; pati tauta vainīga, ka valsts ir nabadzīgākā Eiropā. Tautai vien jākaunas, ja tās daļa meklē iztikšanu svešumā vai glābiņu reibumā, ja palikušajiem problēmas ar ārstēšanos un skološanos, ja valstij nerūp vecu cilvēku un mazu bērnu liktenis. Protams, tautai jāuzņemas kolektīvā vaina, ka tā slinki vairojas. Un nav jālamā par visiem nāves grēkiem deputāti augstos namos, kuri ir vienīgi tautas priekšstāvji.

Latvijas vēsture ir noslēpumiem un paradoksiem bagāta. Tika varonīgi izcīnīta un pasludināta valstiskā neatkarība, lai valstiskumu pēc diviem gadu desmitiem padevīgi zaudētu. Teju brīnumainā kārtā valsts tika atgūta, lai ātri pārvērstos visu konkrēto nelaimju skaidrojumā un visu abstrakto labumu garantā. Varoņi ātri pārtapuši nevaroņos, elki zaudējuši oreolus un postamentus, tie labākie tautas dēli un meitas nav izturējuši pārbaudi ar naudu un varu. Antiņš uzjājis stikla kalnā zelta teļa mugurā, bet Lāčplēša izcelsme paģēr eiropeisku iecietību pret minoritātēm. Latvieša gēns nav bijis garants latvju dainās formulētajai morālei, bet valsts galvenie ienaidnieki nav jāmeklē svešās zemēs un citās tautās. Ar latviskiem simboliem atkal tiek pierādīta pārlaicīgā teorēma par cilvēka mazisko dabu.

Boļševiku laikos Latviju Latvijā bija jāpiemin nelegāli. Ar Aleksandra vārdadienas godībām kā politisku alibi saietam aiz cieši aizvilktiem aizkariem, ar «šeit Amerikas balss no Vašingtonas» patriotiskajiem īsviļņiem. Bija mīti un sapnis par ideālo Latviju. Nu šis sapnis agonē, un Latvijas valsts mokās pretrunās. Kopēji svētki izrādās nākamais šķietami nepiepildāmais sapnis vai šodienas malduguns novembra tumsā. Pagaidām prieka iemesls un nāves cēlonis jāmeklē vien cilvēkā pašā.