Aivars Tarvids: Piemineklis Cibiņam

Piektdiena, 8. oktobris (2004) 05:00

Šonedēļ Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome noraidīja plānu uzstādīt monumentu nacionālās pretestības kustībai un tās līderim Konstantīnam Čakstem galvaspilsētas Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā.

Paradoksālā kārtā WW II laikā Štuthofas KZ mocekļa nāvē mirušais Čakste beidzot kļuvis par īstenu pretestības simbolu, gan netiekot atliets bronzā, gan cilvēciskajā dižumā netopot tuvāks karojošo tautiešu vairākumam. Vēl nenolikts uz postamenta, viņš tika gāzts, lai izgāztos pieminekļa cēlāju iniciatīvas grupas «monumentālās propagandas plāns».

Kā zināms, šā monumenta izveidi iepriekš daži latvju inteliģenti saistīja ar Otrajā republikā atdzimušās latvju buržuāzijas šķirisku vēlmi rakstīt «savu» Latvijas valsts vēsturi. (Tiesa, savu alternatīvo «proletārisko» versiju viņi nepiedāvāja.) Nu šīs jauno jaunlatviešu topošās vēstures kulta figūrai liegta iespēja pierādīt pārlaicīgo «ideālisma formulu» Rīgas prestižākajā vietā. (Var vienīgi atkārtoti pabrīnīties par lietu kārtību valstī — monumenta celtniecību oficiāli iepriekš sankcionēja Rīgas Domes deputāti, to atbalstīja VVF, Ministru kabinets, Zinātņu akadēmija, vienalga galavārds piederēja svarīgākiem cilvēkiem.)

Minētā komisija sēdē «runasvīri, kam spēks» politkorekti esot vienojusies, ka «konkrētais piemineklis nederot konkrētai vietai», vien delikātais mākslas vēsturnieks profesors Krastiņš aizrāvās savā verbālajā svētbilžu postītāja vai elku gāzēja angažētībā, sludinot, ka «viņi tikai piecūkās Rīgu ar savu statuju!». Vietā bilst, ka pieminekļa autors tēlnieks Panteļejevs riskē turpināt sava amata dižo priekšteču (no renesanses titāniem līdz Mūram vai Ņeizvestnijam) sāpju strupceļu, velti cenšoties pārvērst māksliniecisko ieceri konkrētā materiālā un, kas zina, vēl piedzīvot laikus, ka citas ģenerācijas krastiņi viņa daiļradei veltīs monogrāfijas.

Būtībā komisija piekāpās t. s. sabiedrības spiedienam, ieklausījās tautas balsī un izdabāja pūļa noskaņojumam. Turklāt šī pretreakcija pieminekļa celšanai bija vairāku antipātiju summa. Tā daudzus politiskās represijas pārdzīvojušos tautiešus joprojām moka rūgtums, ka viņu golgātas nav adekvāti publiski iemūžinātas. Ar pieminekli Torņakalnā nepietiek, vajadzīgs monuments, kurš dižumā būtu Brīvības pieminekļa, Brāļu kapu un Salaspils memoriāla simbioze. Piedāvātais Čakste nav viņu Sibīrijas lēģeru nelaimes biedrs, viņš arī neizkārtoja brīvbiļeti «pēdējā laivā» uz Gotlandi.

Čakste pusgadsimtu bijis vairākumam latviešu nezināms varonis, bet daudziem zinātājiem — neērts varonis. Tāda nepielūdzama nonkonformisma olekts līderiem un tautai, kura joprojām nespēj un nevēlas tik skaidrībā ar savu kolaboracionisko tradīciju, ko tā uzturējusi visu režīmu kalpībā. Kā nekā Čakste līdzīgi Benjāmiņas komandas intelektuāļiem vis «nebučoja krievu tankus», viņš neattaisnoja vācu laika «žīdu šaušanas» ar Baigā gada čekistu nacionālo sastāvu, arī aizgūtnēm neaģitēja latvju vīrus leģiona mundieros kopā ar Lielvāciju cīnīties pret boļševismu…

Var, protams, strīdēties, cik reālais Čakste bija nozīmīgs tautai un valstij kā pretestības kustības darbinieks nacionālās katastrofas nestundā, cik iedomātais Čakste 21. gadsimtā noderīgs cēlai atlanta misijai, lai laiku laikos pārliecinoši turētu varoņa kamiešos neatkarības un brīvestības svētumus. Jārēķinās arī ar uztveres stereotipiem — par varoni drīzāk uzlūkos ne «mīkstmiesi inteliģentu», bet leģionāru vai mežabrāli ar attīstītu muskulatūru kā Lāčplēsim un MP-40 kaklā.

Var arī debatēt par konkrēta tēlnieka darba kvalitātēm un kopumā ambiciozo projektu, kuru bija plānots realizēt nesenajā ļeņinekļa atrašanās vietā, atkal un atkal apcerot idejiski bīstamo konfrontāciju ar Mildu vai fizisko apdraudējumu dažām apstādījumu liepām.

Taču šai opozīcijai, jādomā, izrādījās sekundāra nozīme. Galvenais pieminekļa atļāvēju-aizliedzēju zemapziņas kairinātājs un apziņas galvanizētājs bija tās nenoliedzamās antipātijas, neizpratne, naids, skaudība utt., u. t. jpr., kas fokusējās ne pret maketā skatīto «zaļo vīriņu» pilsētas centrā, bet censoņu grupu, kas ziedoja naudu un patlaban, šķiet, masu vērtējumā pārliecinās, ka naudas vara Latvijā, lūk, nav visspēcīga un labi nodomi joprojām ir riskants materiāls ceļa bruģēšanai. Advokāta Grūtupa organizētā un vadītā iniciatīvas grupa gribot negribot daļai publikas (tautas, pūļa) simbolizēja to ļaunumu, kas reālajā atjaunotajā Latvijā nodarīts krietnas iedzīvotāju daļas makiem un ideāliem. No šā loģiskā pieņēmuma un emocionālā uzstādījuma izrietēja daudzie jo daudzie morālie un kriminālie pārmetumi un komentāri šīs grupas censoņiem (valsts izzadzēji un nozadzēji, čekisti, prihvatizatori, netīrās naudas atmazgātāji, vēstures falsifikatori, personiskās lielummānijas ekshibicionisti — uzskaitījumu iespējams turpināt).

Var ciniski pasmīnēt, ka zagļus mutvārdos visaktīvāk tvarsta vai čekistus atmasko skauģi, kuriem nepietika izmanības pašiem brangi apzagties vai trūka prātiņa sīka stukača karjeras sākšanai. Nelaime, reālajā un greizajā Latvijā (cik nu šī valsts atbilst tautvaldības principiem) jo daudziem nav iespējas kļūt par sava likteņa lēmējiem un noteicējiem, daudzu dzīvi nenovēršami nosaka apstākļi un pagātnes mantojums. Tālab dievzemītē atkal dzimst un mirst partijas, atnāk un aiziet mesijas, rodas ilūzijas par kopīgās nacionālās laimes modeli, tiek glorificēta pagātne un velti gaidītā gaišā nākotne, aiz robežām atrodas nesavtīgi labdari un tiek aprādīti slēpti ienaidnieki. Bet cilvēks pašsaprotami alkst nostāties pret sistēmu, izrādīties spēcīgāks par nolemtību. Šis dzinulis cita vidū skaidro, kāpēc bieži vien sociāli nekompensētam nemiera garam svarīgi no industriālās agresijas pasargāt kādu vēsturisku ķieģeļu kaudzi vai glābt izciršanai lemtus trīs nīkulīgus kokus piecās rindās. Viņš jūtas varens, ja izdodas aizkavēt kāda debesskrāpja celtniecību, vismaz iekškvartāla apbūvi vai noturēt uz saviem pleciem «īres griestus». Šīs sajūtas devīgi baro arī dažādu nevalstisko aktīvistu, šo korumpantu apkarotāju un kontrolētāju, kopas, piešķirot tām iluzoru nozīmību un nesavtību.

Nav pētījumu par domāšanas lumpenizācijas pakāpi Latvijā, nav skaidrības par sociālisma labumu nostalģijas apmēriem, nav arī prognožu, cik labvēlīgā vēsturiskā situācijā mobilizējošs būtu klasiskais sauklis «mieru būdiņām, karu pilīm». Atliek vien minēt, vai, piemēram, Šlesera&Ūdres deportāciju uz Sibīriju uzskatītu par godam pelnītu, vai Šķēles «Mākoņi» un Krasovicka «Villa Marta» izrādītos piemēroti bezmaksas bērnudārzu ierīkošanai, vai Ķīpsalā joprojām dzīvotu kāds Lipke, beigu beigās, vai atrastos nelegāls dzīvoklis, kur Grūtupam sacerēt petīcijas demokrātiskas valsts atjaunošanai Latvijā.

Un nevietā apgalvot, ka agresija «augstākās taisnības vārdā» apdraud un lāsti tiek vienīgi šiem «oligarhiem», kuri nozaguši «uz barikādēm izcīnīto brīvību». Knauzerīgas un nenovīdīgas runas bijušas par dažāda lielumu pensijām, «māmiņu algām», stipendijām, pabalstiem, atlaidēm… Pietika ārstiem šoruden organizēti pieprasīt lielākas algas nekā autobusa šoferiem, lai aktīvi cirkulētu visas šīs runas par «aploksnēm» un naudkārie dakteri izrādītos tik necilvēcīgi kā cietuma sanitāri.

Mītu nozīme nav pārvērtējama jebkuras valsts stiprināšanā — šī patiesība kopš faraonu laikiem ieguvusi aksiomas spēku, tātad nav vērtējama nedz pozitīvi, nedz negatīvi. Pagaidām Konstantīns Čakste kā apliecinājums latvieša stiprajam mugurkaulam un gaišajam prātam palicis vien projekta stadijā. Viņš nekļuva par nācijas vienotāju, bet atkārtoti pierādīja latviešu sašķeltību. Bēdīgo rezultātu panākusi iniciatīvas grupa, kuras biedri nu redz, kādas Latvijas veidošanā viņi aktīvi līdzdarbojušies.

Te jāatceras veiksmīgo dvēseļu manipulatoru un reklāmas meistaru amerikāņu atziņa — «mazais mīļais kāmītis patiesībā ir tā pati riebīgā žurka, kurai bijusi veiksmīga PR kampaņa». Tikmēr Latvijā varētu sākt ar mazumiņu — atrastos cita iniciatīvas grupa ar alternatīvu piedāvājumu. Piemēram, Esplanādē uzsliet pieminekli nelaiķa Cibiņam. Pat eglīti parkā nenāktos cirst, gluži pretēji, kociņš būtu jālolo, lai lētajā un tautiskajā mālā izmīcītajam un sēru krāsās glazētajam latvju sērdienītim mērogā 1:1 būtu kur patverties no kārtējās ziemas un kārtējā Buņģa.