Trešdiena, 22. jūnijs (2005) 12:47
Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 22. jūnija rītā teica tradicionālo gadskārtējo runu Saeimas deputātiem, paužot savu viedokli par stāvokli valstī.
::: Valsts prezidentes runa Saeimā 22. jūnijā
Saeimas un valsts galvas attiecības par idilliskām patlaban nosaukt grūti. Vīķes-Freibergas kundze nepārprotami likusi manīt, ka varas partijas realizē nacionālajām interesēm kaitīgu politiku. Krievijas–Latvijas robežlīguma izgāšana būtībā devalvēja prezidentes biklo austrumu politiku. Prezidente dzimtenes vārdā Maskavā visai pazemojošā politiskajā papildvietā pasaules godaviesu tribīnē vēroja sarkanarmijas monumentālo parādi Sarkanajā laukumā, lai, pateicoties valdošās koalīcijas juridiskās apskaidrības radītajam Satversmes respektam, pretī saņemtu ne politisku triumfu robežlīguma izkārtotājas pārlaicīgajā statusā, bet prezidenta Vladimira Putina prezentētās verbālās «sprāguša ēzeļa ausis». Prezidente šīs Latvijas ārpolitikas īstenotāju aktivitātes valdības namā un Ārlietu ministrijā, kā arī šīs ārpolitikas ideologu uzstādījumus Saeimas profilējošajā komisijā saistīja ar politiķu ambīcijām. Iepriekš Vīķe-Freiberga Latvijas Televīzijas tiešraidē atļāvās būt skarba vērtējumā un raksturojumā — «bērnišķīga sacelšanās pret mammu».
Tautas priekšstāvji izrādījās jūtīgi un uzņēmīgi pret kritiku. Kāds brīnums, ka viņi vēlējās saīsināt pavasara sesiju, tā liedzot prezidentei viņus kolektīvi kaunināt Saeimas plenārsēdē. Nav zināms, kādēļ šis plāns izgāzās. Varbūt deputātu kungiem un dāmām pietrūka bezkaunības, varbūt viņos kā Saulcerīte modās sirdsapziņa, padzirdot valsts galvas sarkastisko atgādni, ka deputātiem jau garāks atvaļinājums nekā prezidentei? Katrā gadījumā prezidente pēdējā parlamenta pavasara sesijas dienā teica runu, bet Augstais nams jau dzīvoja suņa dienu gaidās, alus, siera un baudkāru atraugu priekšnojautās.
Runā tautas «gudrāko galvu» degunos tika nepārprotami iebāzts Latvijas politiķu kvalifikācijai neglaimojošs fakts — «šodien Igaunijai līgums ir ne tikai parakstīts, bet arī ratificēts, un par to igauņi pelnīti saņēmuši atzinību no mūsu kopējiem partneriem Eiropā». Sak, mīļie kalvīši & pabriki, būtībā par jums jāstāsta anekdotes, ne karstasinīgajiem kurratiem… Un tālāk valsts galva norādīja par izpildvaras atbildību «veikt nepieciešamos soļus, lai no šā strupceļa izkļūtu».
Vīķe-Freiberga izmantoja augsto tribīni, lai atdarītu saviem oponentiem un rējējiem. Pilna morālā pārākuma un ētiskā satvara viņa runāja par latvju politikas sīkmaņiem, kuru merkantiliem jutekļiem mana «gaisā virmojamies priekšvēlēšanu laiku». Lietā tika likti eiropeiski argumenti un pārmetumi. Valsts galva atgādināja urrāpatriotisma un ekstrēmisma bīstamo cenu. Šīs politiskās sezonas kontraversiālākais politiķis Aleksandrs Kiršteins, dzirdot prezidenti tik politkorekti runājam, demonstratīvi atstāja telpu. Starp citu, pēc prezidentes runas viņš atgriezās kā operas premjers, lai uz politiskās skatuves plenārsēžu zālē saņemtu brangu kolēģu sarūpētu ovāciju porciju…
Bet prezidente bija čakla rakstu darbos, lai 22. jūnija runu padarītu vērienīgu un visaptverošu, ar pretenziju uz «politiskā momenta» analīzi. Cita vidū tika klāstīts par prezidenta institūcijas nozīmību Latvijas demokrātijai, vienlaikus Vīķes-Freibergas kundze runāja par savu rūpju bērnu — tiesībsargu, kura viņas kancelejas sarūpēto ieviešanas likumu tautas priekšstāvji Augstajā namā pamanījušies smalki sabotēt. Prezidente, neskatoties uz Eiropas Savienības idejisko un juridisko kolapsu, pauda stingru pārliecību par vienotās Eiropas idejas dzīvelīgumu un Latvijas nozīmību Eiropas Savienības kontekstā. Saldu alus un sātīgu pīrāgu vietā t. s. tautai vajadzēja skanēt prezidentes vārdiem par valsts institūciju nepieciešamību lokalizēt inflācijas u. c. ekonomisko ligu radīto kaitējumu gan tautsaimniecības attīstībai, gan iedzīvotāju labklājībai.
Katrs interesents pie Jāņu ugunskura var pārlasīt prezidentes runu, iespējams, pat, svētījot lielākos nacionālos svētkus, sarīkot kolektīvu šā vēstījuma apspriešanu. Valsts galva aplīgojusi Latviju. Vaira Vīķe-Freiberga patlaban atrodas tajā karjeras etapā, kad, domājot par pārvēlēšanu, piespiedu kārtā jābūt tolerantai pret likumdevējiem Saeimā. Patlaban prezidente var sākt izkārtot ne nākamo pilnvaru termiņu, bet vietu Latvijas vēsturē un Latvijas tautas atmiņā, vismaz sekmīgu politiskās biogrāfijas turpinājumu ANO struktūrās.
Aivars Tarvids: Uzvarētāju tauta
Ceturtdiena, 16. jūnijs (2005) 00:01
Administratīvie priekšraksti paģēr, ka rīt «pie ēkām jāizkar karogi sēru noformējumā». Oficiālajā valsts kalendārā 17. jūnijs atzīmēts kā «Latvijas Republikas okupācijas diena».
Patīk latviešiem ar sēru lentēm akcentēt nacionālā pazemojuma brīžus. Varbūt pilnam paššaustīšanās komplektam un mazohistiskai baudai par oficiālām raudamdienām pasludināt arī 14.,15. jūliju, kad Tautas Saeimas vēlēšanās uzvarēja Darba bloks, vai 5. augustu, kad Latvija oficiāli tika uzņemta PSRS sastāvā?
Otrās republikas režīms pastāvēšanas gados kolektīvos pūliņos pastrādājis daudz netaisnību un ačgārnību. Cita vidū veicinājis morālo vērtību devalvāciju un garamantu nocenošanu. Lūk, visu gadu amatpersonas, politiķi un politikāņi apzelējuši vēstures tematiku un kacinājuši sabiedrību, pagātnes traģēdijas pielāgojot šodienas politiskajai konjunktūrai. Nemitīgi cilāts un pārcilāts «okupācijas fakts», «vēstures skaidrošana», «Latvijas valsts tiesiskā pēctecība», «Krievijas kā tiesiskās mantinieces morālais un juridiskais pienākums atvainoties un atmaksāt nodarītos zaudējumus» utt., u. t. jpr. Visa rezultātā 14. jūnijs kļūst par dvēseliski noplicinātu dienu kalendārā, kas pagaidām svarīga represiju upuriem un izvesto tuviniekiem, piemērota līderiem nacionālās stājas demonstrācijai, vienlaikus ar kultivēto ideoloģisko fonu un apnicīgajiem propagandas uzslāņojumiem kļūdama par apgrūtinošu vai vienaldzīgu datumu pārējai publikai. Būtībā riskējam zaudēt 14. jūniju kā drausmas nacionālās katastrofas simbolu, tā vietā saglabājot vien skepses vērtu oficiozu ciparu kalendārā. Mēs kopīgi darām visu, lai drīz liktenīgo vārdu Baigais gads rakstītu ar mazo burtu.
Tikmēr 17. jūnijs vēsturē nozīmēja dienu, kad Latvijas valsts nespēja, pat nemēģināja aizstāvēt savus pilsoņus totālu draudu priekšā. Armija izrādījās nevarīgs un izmisis leļļu karaspēks, brašie aizsargi vien operetiskās formās tērpti statisti, bet viedais vadonis — kapitulants, kurš naivi domājās apšmaukt vēstures loģiku. Visa rezultātā ne valsts tika glābta un tauta saudzēta, bet okupācijas fakts padarīts juridiski diskutabls. Taču Latvijas valsts savus pilsoņus nespēj pasargāt arī šodien. Protams, valsts nav labdarības iestāde, kurai jāceļ komunisms vai jāiekārto paradīze dievzemītē. Vien, ja 4. maija Latvija uzskata sevi par 18. novembra Latvijas mantinieci, tās svēts pienākums būtu šodien aizstāvēt tos savus pilsoņus, kuru dramatisko, traģisko likteni valsts nespēja novērst it kā tālajā 1940. gadā.
Tā vietā vien Valsts prezidente oficiālajā saietā, visai varas elitei cienīgi klātesot, pie Brīvības pieminekļa spriedelē: «Man ir ļoti žēl, ka Latvijas valsts nevar vairāk atbalstīt savus represētos, man šķiet, ka viņi būtu to pelnījuši, viņi būtu pelnījuši īpašu gādību par viņiem, kas tik daudz Latvijas vārdā ir pārdzīvojuši.» Šie vārdi laikā, kad labi zinām, kā nacionālās bagātības tikušas un tiek izsaimniekotas un izlaupītas, kad pompozi tiek tērētas vai tiks tērētas grandiozas summas dažādiem «jaunajiem trim brāļiem» un «runājošajiem akmeņiem», skan liekulīgi, represētie varbūt teiktu — zaimojoši. Viņiem šajā saulē atkārtoti nākas piedzīvot dzimtās valsts nevarību, kas zina, arī dubultnetaisnību.
Vīķes-Freibergas kundze brīžiem šķiet politkorektumu un loģiku aizmirsusi Kanādā. Viņa atkal runā par «latviešu tautas» ciešanām 14. jūnijā (it kā mocekļu ceļš būtu lemts vienīgi latviešiem) un bez aiztures kvalificē traģēdiju politiski modīgajā jaunvārdā «etniskā tīrīšana». Tādi emocionālie vērtējumi un terminoloģijas putra pieļaujama, iespējams, privātpersonai draugu pulkā, ne valsts galvai un zinātniecei, kurai, pēc definīcijas, nākas būt atbildīgai (ja ne politiski, tad morāli!) par katru publiski teikto vārdu.
Deportāciju diena nav vienīgā, kas draud noplicināties, zaudēt jēgu un vērti. Ziemassvētki un Līgo pārtop par agresīvas komercijas triumfa un peļņas cēlienu, kad publiskām personām iespējams varītēm eksponēt pseido kristietību un pagānismu, kā arī piemērots brīdis aicināt «glābt piedzērušu draugu pie stūres». Bet Dziesmu svētki kļūst par režīma apdziedāšanas laiku, iespēju kultūrtrēģeriem apliecināt savu koncepciju novatorismu un niknu spēkošanos izdevīgu valsts/pašvaldību pasūtījumu sadalē. Savukārt 18. novembris no valsts dzimšanas brīža pārvērties savstarpējā ordeņu dalīšanā un valdošās kliķes goda mielastā, kad pilsoņi tiesīgi priecāties par šķidru un mirklīgu salūtu Latvijas debesīs.
Vaira Vīķe-Freiberga pavalstniekus aplaimoja ar kārtējo mātišķa optimisma overdozu, 14. jūnijā paziņodama: «Mēs esam uzvarējuši.» Nē, prezidentes kundze! Esam vien izdzīvojuši… Rīt ļaunumu un pazemojumu mums neatvedīs ar krievu tankiem. Pietiks savtības, maziskuma un muļķības pašiem tos sarūpēt zemē, kuras saimnieki it kā esam.
Administratīvie priekšraksti paģēr, ka rīt «pie ēkām jāizkar karogi sēru noformējumā». Oficiālajā valsts kalendārā 17. jūnijs atzīmēts kā «Latvijas Republikas okupācijas diena».
Patīk latviešiem ar sēru lentēm akcentēt nacionālā pazemojuma brīžus. Varbūt pilnam paššaustīšanās komplektam un mazohistiskai baudai par oficiālām raudamdienām pasludināt arī 14.,15. jūliju, kad Tautas Saeimas vēlēšanās uzvarēja Darba bloks, vai 5. augustu, kad Latvija oficiāli tika uzņemta PSRS sastāvā?
Otrās republikas režīms pastāvēšanas gados kolektīvos pūliņos pastrādājis daudz netaisnību un ačgārnību. Cita vidū veicinājis morālo vērtību devalvāciju un garamantu nocenošanu. Lūk, visu gadu amatpersonas, politiķi un politikāņi apzelējuši vēstures tematiku un kacinājuši sabiedrību, pagātnes traģēdijas pielāgojot šodienas politiskajai konjunktūrai. Nemitīgi cilāts un pārcilāts «okupācijas fakts», «vēstures skaidrošana», «Latvijas valsts tiesiskā pēctecība», «Krievijas kā tiesiskās mantinieces morālais un juridiskais pienākums atvainoties un atmaksāt nodarītos zaudējumus» utt., u. t. jpr. Visa rezultātā 14. jūnijs kļūst par dvēseliski noplicinātu dienu kalendārā, kas pagaidām svarīga represiju upuriem un izvesto tuviniekiem, piemērota līderiem nacionālās stājas demonstrācijai, vienlaikus ar kultivēto ideoloģisko fonu un apnicīgajiem propagandas uzslāņojumiem kļūdama par apgrūtinošu vai vienaldzīgu datumu pārējai publikai. Būtībā riskējam zaudēt 14. jūniju kā drausmas nacionālās katastrofas simbolu, tā vietā saglabājot vien skepses vērtu oficiozu ciparu kalendārā. Mēs kopīgi darām visu, lai drīz liktenīgo vārdu Baigais gads rakstītu ar mazo burtu.
Tikmēr 17. jūnijs vēsturē nozīmēja dienu, kad Latvijas valsts nespēja, pat nemēģināja aizstāvēt savus pilsoņus totālu draudu priekšā. Armija izrādījās nevarīgs un izmisis leļļu karaspēks, brašie aizsargi vien operetiskās formās tērpti statisti, bet viedais vadonis — kapitulants, kurš naivi domājās apšmaukt vēstures loģiku. Visa rezultātā ne valsts tika glābta un tauta saudzēta, bet okupācijas fakts padarīts juridiski diskutabls. Taču Latvijas valsts savus pilsoņus nespēj pasargāt arī šodien. Protams, valsts nav labdarības iestāde, kurai jāceļ komunisms vai jāiekārto paradīze dievzemītē. Vien, ja 4. maija Latvija uzskata sevi par 18. novembra Latvijas mantinieci, tās svēts pienākums būtu šodien aizstāvēt tos savus pilsoņus, kuru dramatisko, traģisko likteni valsts nespēja novērst it kā tālajā 1940. gadā.
Tā vietā vien Valsts prezidente oficiālajā saietā, visai varas elitei cienīgi klātesot, pie Brīvības pieminekļa spriedelē: «Man ir ļoti žēl, ka Latvijas valsts nevar vairāk atbalstīt savus represētos, man šķiet, ka viņi būtu to pelnījuši, viņi būtu pelnījuši īpašu gādību par viņiem, kas tik daudz Latvijas vārdā ir pārdzīvojuši.» Šie vārdi laikā, kad labi zinām, kā nacionālās bagātības tikušas un tiek izsaimniekotas un izlaupītas, kad pompozi tiek tērētas vai tiks tērētas grandiozas summas dažādiem «jaunajiem trim brāļiem» un «runājošajiem akmeņiem», skan liekulīgi, represētie varbūt teiktu — zaimojoši. Viņiem šajā saulē atkārtoti nākas piedzīvot dzimtās valsts nevarību, kas zina, arī dubultnetaisnību.
Vīķes-Freibergas kundze brīžiem šķiet politkorektumu un loģiku aizmirsusi Kanādā. Viņa atkal runā par «latviešu tautas» ciešanām 14. jūnijā (it kā mocekļu ceļš būtu lemts vienīgi latviešiem) un bez aiztures kvalificē traģēdiju politiski modīgajā jaunvārdā «etniskā tīrīšana». Tādi emocionālie vērtējumi un terminoloģijas putra pieļaujama, iespējams, privātpersonai draugu pulkā, ne valsts galvai un zinātniecei, kurai, pēc definīcijas, nākas būt atbildīgai (ja ne politiski, tad morāli!) par katru publiski teikto vārdu.
Deportāciju diena nav vienīgā, kas draud noplicināties, zaudēt jēgu un vērti. Ziemassvētki un Līgo pārtop par agresīvas komercijas triumfa un peļņas cēlienu, kad publiskām personām iespējams varītēm eksponēt pseido kristietību un pagānismu, kā arī piemērots brīdis aicināt «glābt piedzērušu draugu pie stūres». Bet Dziesmu svētki kļūst par režīma apdziedāšanas laiku, iespēju kultūrtrēģeriem apliecināt savu koncepciju novatorismu un niknu spēkošanos izdevīgu valsts/pašvaldību pasūtījumu sadalē. Savukārt 18. novembris no valsts dzimšanas brīža pārvērties savstarpējā ordeņu dalīšanā un valdošās kliķes goda mielastā, kad pilsoņi tiesīgi priecāties par šķidru un mirklīgu salūtu Latvijas debesīs.
Vaira Vīķe-Freiberga pavalstniekus aplaimoja ar kārtējo mātišķa optimisma overdozu, 14. jūnijā paziņodama: «Mēs esam uzvarējuši.» Nē, prezidentes kundze! Esam vien izdzīvojuši… Rīt ļaunumu un pazemojumu mums neatvedīs ar krievu tankiem. Pietiks savtības, maziskuma un muļķības pašiem tos sarūpēt zemē, kuras saimnieki it kā esam.
Aivars Tarvids: Sprāgušas zivis
Trešdiena, 8. jūnijs (2005) 00:01
Humānismam un politkorektumam jābūt ar dūrēm. Modernās demokrātijas apstākļos — ar taisnu un nenovēršamu likuma spēku.
Latvijas lopiņu u. c. kustonīšu virsgans un kontrolētājs Veldres kungs, ieklausījies «neskaitāmu» tautiešu žēlabās, pamanīja, ka liel-, maksi- un hiper- tirgotavu stikla krātiņos tiek spīdzinātas cilvēka aukstasiņu mazās māšeles — zivtiņas. Un humānists steidza izpildīt anonīmās zelta zivtiņas mēmo help lūgumu — pārtraukt šīs mocības un likvidēt andelei lemto zivju turēšanu veikalu akvārijos.
Svaigas karpas tautai nespēja atņemt pat komunistu okupanti — bet Veldres kungs spēj! Kas teicis «ā», lai saka «bē». Lai aizliedz labdaris un voluntārists tūkstošiem tonnu zivju nozveju, kā nekā reņģēdāju delikatese pirms nonākšanas latvieša galdā lemta nosmakšanas inkvizīcijai vai masveida holokaustam. Arī salātu un lociņu šķīšana dobēs būtu jāaizliedz — vai tad zaļajam augam nesāp, kad baudkārais cilvēks paceļ nazi? Laiks ēst vienīgi no kokiem nobirušas zīles, bet augstos godos — riekstus vai arī čakli lasīt vārpu kaisītus lipekļa pilnus graudus zelta druvā… Jauki, ja valsts augstas amatpersonas rūpējas gan par cilvēku, gan lopiņu labturību… Katrai dzīvai radībai dotas tiesības uz eiropeisku nāvi.
Arī Saeimā domā par tiesībām un brīvībām, konkrēti — elektronisko mediju likumu. Tautas priekšstāvji gatavi pasargāt tautu no vardarbības un izvirtības «zilajā ekrānā». Lai jaunieši neizaugtu par garīgiem kropļiem vai amorāliem invalīdiem ar īpašām perversām vajadzībām. Ja deputātu iecerētos kritērijus piemērotu, piemēram, Bībelei, svēto grāmatu vajadzētu atzīt par pornogrāfisku. Elektronisko mediju sakarā piedāvātā morālā un emocionālā filtrēšana nozīmētu, ka pasaules aina tālrādē zīmētos vēl greizāka nekā padomju glavļita kundzības gados. Dotu mūsu morālistiem un puritāņiem vaļu, viņi satelīta šķīvjus pavalstniekiem izsniegtu ar pašvaldību, bet interneta pieslēgumu — ar draudzes atļauju, iepriekš uzklausot vismaz divu morāli nevainojamu pilsoņu rekomendācijas.
TV, protams, piemīt baiss spēks, kā šodien teiktu nelaiķis un mūžam dzīvais Ļeņins, «arī elektroniskā prese ir ne tikai masu aģitators un propagandists, bet arī masu organizators». Ja TV spēj izskalot smadzenes nācijai, varbūt to darīt oficiālās politikas virzienā. Kas liedz, piemēram, «stikla kalnam» vai «pentagonam» atvēlētos miljonus iztērēt patriotisku seriālu filmēšanai? Iegūsim skatītājus — veselu antiņu ģenerāciju, Raiņa piesaukto «nākotnes cilvēku» audzi, kuri būs morāli nevainojami, gara spēkā vareni, arī vairosies vienīgi ar valsts sankciju…
Tikmēr deputāti Latvijas TV kanālu bālasinīgo piedāvājumu grasās padarīt vēl nebaudāmāku, pārvērst nobendētā un dvakojošā sprāgušā zivī. Ja kāds deputātu kungs vai kundze patiesi būtu veikls populists, viņš vis neteoretizētu par abonentmaksas ieviešanu sabiedriskajai tālrādei, budžeta finansējumu, morāli ētiskajiem uzstādījumiem, slēpto reklāmu, komercializāciju utt. Pietiktu, ja šis reālais tautas draugs un īstenais varonis «izsistu» pāris principiālus labojumus likumā. Proti, ar Augstā nama lēmumu aizliegtu visos kanālos jebkādu TV reklāmu, pārtraucot raidījumus, filmas, reportāžas (izņēmums vienīgi sporta tiešraides, kur starptautiskajā ēterā atvēlēts laiks reklāmai); reklāmas pauzes — tikai un vienīgi starp raidījumiem; turklāt likumdevēji uzliktu par pienākumu visiem televīzijas raidītājiem strikti un svēti līdz minūtei ievērot pašu iepriekš oficiāli izsludināto programmu.
Savukārt oranžā Tautas partija varītēm mēģināja politiski nomaitāt savu eksbiedru un rūdīto makšķernieku Kiršteina kungu. Tā sakot, «nogriezt skābekli» šim atkritējam un, iespējams, Latviju kompromitējošajam, ASV un Izraēlas vēstniecību kaitinošajam antisemītam. Nelaime, koalīcija izrādījusies par vārgu, lai vienotā frontē izdabūtu Kiršteinu no atbildīgā Ārlietu komisijas priekšsēža krēsla. Koalīcijas zaļais zemnieks Brigmanis jau pasteidzās vēstīt, ka viņa frakcijas biedram Ozoliņam esot uzskatu saskaņa ar Kiršteinu un «zemsavieši» ar mīļo Leopoldu dzīvojot draudzīgi, nekādi neietekmējot šā krietnā un patriotiskā tautas kalpa pozīciju. Ko par Brigmani brīnīties?! Kompartijas skolotais politiskais mīkstmiesis ir dzīvelīgs, ne viņš partijas biedreni Ūdri pret rējējiem aizstāvēja, ne arī tagad Ozoliņu par brāļošanos ar grēcīgo Kiršteinu šaustīs.
Atliek uzteikt Kiršteina politisko vitalitāti, viņš ir žiperīgs kā asarītis, ņiprs kā viņa proponētās idejas. Interesanti gan, kā Tautas partija rīt spēs robežlīgumu ar Krieviju noslēgt un Nacionālās bibliotēkas milzeni uzsliet, ja šodien tās spēkos nav tikt galā ar vienu vienīgu Kiršteinu. Bet zivs pirms sprāgšanas allaž sāk pūt no galvas.
Humānismam un politkorektumam jābūt ar dūrēm. Modernās demokrātijas apstākļos — ar taisnu un nenovēršamu likuma spēku.
Latvijas lopiņu u. c. kustonīšu virsgans un kontrolētājs Veldres kungs, ieklausījies «neskaitāmu» tautiešu žēlabās, pamanīja, ka liel-, maksi- un hiper- tirgotavu stikla krātiņos tiek spīdzinātas cilvēka aukstasiņu mazās māšeles — zivtiņas. Un humānists steidza izpildīt anonīmās zelta zivtiņas mēmo help lūgumu — pārtraukt šīs mocības un likvidēt andelei lemto zivju turēšanu veikalu akvārijos.
Svaigas karpas tautai nespēja atņemt pat komunistu okupanti — bet Veldres kungs spēj! Kas teicis «ā», lai saka «bē». Lai aizliedz labdaris un voluntārists tūkstošiem tonnu zivju nozveju, kā nekā reņģēdāju delikatese pirms nonākšanas latvieša galdā lemta nosmakšanas inkvizīcijai vai masveida holokaustam. Arī salātu un lociņu šķīšana dobēs būtu jāaizliedz — vai tad zaļajam augam nesāp, kad baudkārais cilvēks paceļ nazi? Laiks ēst vienīgi no kokiem nobirušas zīles, bet augstos godos — riekstus vai arī čakli lasīt vārpu kaisītus lipekļa pilnus graudus zelta druvā… Jauki, ja valsts augstas amatpersonas rūpējas gan par cilvēku, gan lopiņu labturību… Katrai dzīvai radībai dotas tiesības uz eiropeisku nāvi.
Arī Saeimā domā par tiesībām un brīvībām, konkrēti — elektronisko mediju likumu. Tautas priekšstāvji gatavi pasargāt tautu no vardarbības un izvirtības «zilajā ekrānā». Lai jaunieši neizaugtu par garīgiem kropļiem vai amorāliem invalīdiem ar īpašām perversām vajadzībām. Ja deputātu iecerētos kritērijus piemērotu, piemēram, Bībelei, svēto grāmatu vajadzētu atzīt par pornogrāfisku. Elektronisko mediju sakarā piedāvātā morālā un emocionālā filtrēšana nozīmētu, ka pasaules aina tālrādē zīmētos vēl greizāka nekā padomju glavļita kundzības gados. Dotu mūsu morālistiem un puritāņiem vaļu, viņi satelīta šķīvjus pavalstniekiem izsniegtu ar pašvaldību, bet interneta pieslēgumu — ar draudzes atļauju, iepriekš uzklausot vismaz divu morāli nevainojamu pilsoņu rekomendācijas.
TV, protams, piemīt baiss spēks, kā šodien teiktu nelaiķis un mūžam dzīvais Ļeņins, «arī elektroniskā prese ir ne tikai masu aģitators un propagandists, bet arī masu organizators». Ja TV spēj izskalot smadzenes nācijai, varbūt to darīt oficiālās politikas virzienā. Kas liedz, piemēram, «stikla kalnam» vai «pentagonam» atvēlētos miljonus iztērēt patriotisku seriālu filmēšanai? Iegūsim skatītājus — veselu antiņu ģenerāciju, Raiņa piesaukto «nākotnes cilvēku» audzi, kuri būs morāli nevainojami, gara spēkā vareni, arī vairosies vienīgi ar valsts sankciju…
Tikmēr deputāti Latvijas TV kanālu bālasinīgo piedāvājumu grasās padarīt vēl nebaudāmāku, pārvērst nobendētā un dvakojošā sprāgušā zivī. Ja kāds deputātu kungs vai kundze patiesi būtu veikls populists, viņš vis neteoretizētu par abonentmaksas ieviešanu sabiedriskajai tālrādei, budžeta finansējumu, morāli ētiskajiem uzstādījumiem, slēpto reklāmu, komercializāciju utt. Pietiktu, ja šis reālais tautas draugs un īstenais varonis «izsistu» pāris principiālus labojumus likumā. Proti, ar Augstā nama lēmumu aizliegtu visos kanālos jebkādu TV reklāmu, pārtraucot raidījumus, filmas, reportāžas (izņēmums vienīgi sporta tiešraides, kur starptautiskajā ēterā atvēlēts laiks reklāmai); reklāmas pauzes — tikai un vienīgi starp raidījumiem; turklāt likumdevēji uzliktu par pienākumu visiem televīzijas raidītājiem strikti un svēti līdz minūtei ievērot pašu iepriekš oficiāli izsludināto programmu.
Savukārt oranžā Tautas partija varītēm mēģināja politiski nomaitāt savu eksbiedru un rūdīto makšķernieku Kiršteina kungu. Tā sakot, «nogriezt skābekli» šim atkritējam un, iespējams, Latviju kompromitējošajam, ASV un Izraēlas vēstniecību kaitinošajam antisemītam. Nelaime, koalīcija izrādījusies par vārgu, lai vienotā frontē izdabūtu Kiršteinu no atbildīgā Ārlietu komisijas priekšsēža krēsla. Koalīcijas zaļais zemnieks Brigmanis jau pasteidzās vēstīt, ka viņa frakcijas biedram Ozoliņam esot uzskatu saskaņa ar Kiršteinu un «zemsavieši» ar mīļo Leopoldu dzīvojot draudzīgi, nekādi neietekmējot šā krietnā un patriotiskā tautas kalpa pozīciju. Ko par Brigmani brīnīties?! Kompartijas skolotais politiskais mīkstmiesis ir dzīvelīgs, ne viņš partijas biedreni Ūdri pret rējējiem aizstāvēja, ne arī tagad Ozoliņu par brāļošanos ar grēcīgo Kiršteinu šaustīs.
Atliek uzteikt Kiršteina politisko vitalitāti, viņš ir žiperīgs kā asarītis, ņiprs kā viņa proponētās idejas. Interesanti gan, kā Tautas partija rīt spēs robežlīgumu ar Krieviju noslēgt un Nacionālās bibliotēkas milzeni uzsliet, ja šodien tās spēkos nav tikt galā ar vienu vienīgu Kiršteinu. Bet zivs pirms sprāgšanas allaž sāk pūt no galvas.
Aivars Tarvids: Tā runāja Garda…
Ceturtdiena, 2. jūnijs (2005) 00:02
Kas notiktu, ja latvietības aktīvists Aivars Garda, nespēdams īstenot «DDD» sapni, izmisumā sadedzinātos «Mildai» pie kājām; ja radikāli civilokupanti viņu bezspēcībā noslīcinātu vircas bedrē; ja šo godavīru, neģēlīgi nomaitātu, atrastu čemodānā nevainīga embrija pozā? Nekas nemainītos…
Gardas kungs mēdz runāt latviešu tautas vārdā. Tamlīdzīgu uzurpatoru latviešiem pieticis visos laikos un visos režīmos. 21. gadsimtā šis krīvu krīvs un latviešu tautas kolektīvās zemapziņas paudējs, arī sparīgais cīņā saucējs ir «pasauls daļa», kas īsti rainiskā kvēlē «atbildīgs par visu». Tieši Garda kontrolē latvietības laimes receptes monopolu, un šajā intelektuālajā īpašumā viņš gatavs dāsni dalīties ar nāciju. Nākotnes formula īsa un izsakāma maģiskajos «DDD» principos. Nelaime, nav Gardam resursu, lai teoriju īstenotu praksē, uzceltu viņa vīzijās skatīto Saules pilsētu, lai likvidētu latvietības riskus un apdraudējumus, sastādot izvedamo sarakstus.
Problēmu «galīgajam risinājumam» Gardam, viņa cīņu un uzskatu biedriem/biedrenēm pietrūkst lopu vagonu, lai formētu ešelonus austrumu virzienā, tāpat jūtams arī radikālā «Ciklona B» deficīts, un nākas vien izlīdzēties ar vārda un gara spēku, kas konvertēts drukas darbos, ģiftīgu un smirdīgu avīzīšu un grāmateļu formā. Gardas kunga ekonomisko brīvību garantē «Dzīvās ētikas» un ezotērikas garamantu tiražēšanas rūpalā iegūtā vēl ebreja Kārļa Marksa aprādītā virsvērtība, kas politiskajam censonim brīvi ļauj paust ksenofobiskus un antisemītiskus uzskatus. Bet vārda brīvība neesot visatļautība, tā atskārtusi pat Drošības policija, kas akurāt sākusi pārdomāt, vai Gardas idejiski kontrolētās struktūras un viņa idejiskie ieroču nesēji nav pārkāpuši šo trauslo, juridiski dažkārt precīzi grūti definējamo morāles, likuma, arī Eiropas robežu.
Dzīves grūtību vai mietpilsoniska komforta nomocītam tautietim vajadzīgs emocionāls kairinājums, strikts pamudinājums kārtējām brīvības cīņām. Nepietiek nodrukāt «Cionas gudro protokolus» vai apcerēt t. s. holokausta industriju, lai latvietī aktualizētu eksistenciāli ļaunas priekšnojautas. Iedarbīgāk aizstāvēt nobendēto varonīgo Cukuru, ko bez tiesas slepkavnieki aizsūtījuši nāves cilpas lidojumā, vai morāli un emocionāli reabilitēt vēl 20. gadsimta kataklizmās daudzcietušo vārdu «žīds», to notiesājoša sprieduma vietā piekabinot dažādiem krievvalodīgo interešu izkliedzējiem un 4. maija Latvijas aprējējiem. Nebrīnīsimies, ja patlaban Garda izmisīgi politiskā reklāmklipa akūtajai vajadzībai meklētu kādu līkdegunainu «žīdu» peisakos, kurš tradicionāli rasina macu ar nevainīgu latvju bērneļu asintiņām.
Kāda starpība, vai Garda ir fanātiķis ar, iespējams, psihiatrisku diagnozi? Naivs ideālists vai sociāli nekompensēts indivīds, kurš pat zārkā liks pagalvī savus mazvērtības kompleksus? KGB vai līdzīgas struktūras rafinēts štata darbinieks vai provokators-algādzis?.. Lai ar šīm finesēm nākotnē krāmējas latviskās Latvijas historiogrāfi šā varbūtējā režīma tēva-dibinātāja biogrāfijas pētījumos. Ja Garda patlaban izaudzis nacionāla kalibra publiskas personas dižumā, tad viņš cita vidū vērtējams kā augonis, acīs krītoša Latvijas valsts un Latvijas tautas hronisko slimību sekundārā pazīme. Gardas kunga nīdēji teiktu — tāda sifilistiska vāts, ko bezcerīgi dziedēt ar zeļonku, kašķa smērīti vai riebšanu.
Jo netrūkst dievzemītē anonīmu Gardas domu un uzskatu biedru, kuri vairumā gan izrādās par gļēvu, lai, izrāpušies no kaktu un tīmekļa slēptuvēm, publiski vienotā ierindā ar «plintniecēm» stātos Gardas komandētajā emocionālo šāvēju žipčiku komandā un braši parādītu savu varonību Rumbulas virtuālajā mežā. Ne jau labais/ļaunais vien šajā pasaulē ir mūžīgs, pārlaicīga izrādās arī karojošā viduvējība, tāpat pasīvā/aktīvā tumsonība — šī gara pederastija, no kuras Latviju pasargāt neiespējami. Nogalināt var pūķi. Lai iznīdētu žurkas, nepietiek ar veselu Sv. Juru leģionu vai arsēna tonnām. Jo žurkas ir dzīvelīgas, tās pārtiek no cilvēka maziskuma atkritumiem.
Klausieties, Aivars Garda runā! Citos laikos uzskatos līdzīgi gardas dziedāja — lipīgo šlāgeri par plintēm, karstiem stobriem un «žīdu» šaušanu Gaujmalā…
Kas notiktu, ja latvietības aktīvists Aivars Garda, nespēdams īstenot «DDD» sapni, izmisumā sadedzinātos «Mildai» pie kājām; ja radikāli civilokupanti viņu bezspēcībā noslīcinātu vircas bedrē; ja šo godavīru, neģēlīgi nomaitātu, atrastu čemodānā nevainīga embrija pozā? Nekas nemainītos…
Gardas kungs mēdz runāt latviešu tautas vārdā. Tamlīdzīgu uzurpatoru latviešiem pieticis visos laikos un visos režīmos. 21. gadsimtā šis krīvu krīvs un latviešu tautas kolektīvās zemapziņas paudējs, arī sparīgais cīņā saucējs ir «pasauls daļa», kas īsti rainiskā kvēlē «atbildīgs par visu». Tieši Garda kontrolē latvietības laimes receptes monopolu, un šajā intelektuālajā īpašumā viņš gatavs dāsni dalīties ar nāciju. Nākotnes formula īsa un izsakāma maģiskajos «DDD» principos. Nelaime, nav Gardam resursu, lai teoriju īstenotu praksē, uzceltu viņa vīzijās skatīto Saules pilsētu, lai likvidētu latvietības riskus un apdraudējumus, sastādot izvedamo sarakstus.
Problēmu «galīgajam risinājumam» Gardam, viņa cīņu un uzskatu biedriem/biedrenēm pietrūkst lopu vagonu, lai formētu ešelonus austrumu virzienā, tāpat jūtams arī radikālā «Ciklona B» deficīts, un nākas vien izlīdzēties ar vārda un gara spēku, kas konvertēts drukas darbos, ģiftīgu un smirdīgu avīzīšu un grāmateļu formā. Gardas kunga ekonomisko brīvību garantē «Dzīvās ētikas» un ezotērikas garamantu tiražēšanas rūpalā iegūtā vēl ebreja Kārļa Marksa aprādītā virsvērtība, kas politiskajam censonim brīvi ļauj paust ksenofobiskus un antisemītiskus uzskatus. Bet vārda brīvība neesot visatļautība, tā atskārtusi pat Drošības policija, kas akurāt sākusi pārdomāt, vai Gardas idejiski kontrolētās struktūras un viņa idejiskie ieroču nesēji nav pārkāpuši šo trauslo, juridiski dažkārt precīzi grūti definējamo morāles, likuma, arī Eiropas robežu.
Dzīves grūtību vai mietpilsoniska komforta nomocītam tautietim vajadzīgs emocionāls kairinājums, strikts pamudinājums kārtējām brīvības cīņām. Nepietiek nodrukāt «Cionas gudro protokolus» vai apcerēt t. s. holokausta industriju, lai latvietī aktualizētu eksistenciāli ļaunas priekšnojautas. Iedarbīgāk aizstāvēt nobendēto varonīgo Cukuru, ko bez tiesas slepkavnieki aizsūtījuši nāves cilpas lidojumā, vai morāli un emocionāli reabilitēt vēl 20. gadsimta kataklizmās daudzcietušo vārdu «žīds», to notiesājoša sprieduma vietā piekabinot dažādiem krievvalodīgo interešu izkliedzējiem un 4. maija Latvijas aprējējiem. Nebrīnīsimies, ja patlaban Garda izmisīgi politiskā reklāmklipa akūtajai vajadzībai meklētu kādu līkdegunainu «žīdu» peisakos, kurš tradicionāli rasina macu ar nevainīgu latvju bērneļu asintiņām.
Kāda starpība, vai Garda ir fanātiķis ar, iespējams, psihiatrisku diagnozi? Naivs ideālists vai sociāli nekompensēts indivīds, kurš pat zārkā liks pagalvī savus mazvērtības kompleksus? KGB vai līdzīgas struktūras rafinēts štata darbinieks vai provokators-algādzis?.. Lai ar šīm finesēm nākotnē krāmējas latviskās Latvijas historiogrāfi šā varbūtējā režīma tēva-dibinātāja biogrāfijas pētījumos. Ja Garda patlaban izaudzis nacionāla kalibra publiskas personas dižumā, tad viņš cita vidū vērtējams kā augonis, acīs krītoša Latvijas valsts un Latvijas tautas hronisko slimību sekundārā pazīme. Gardas kunga nīdēji teiktu — tāda sifilistiska vāts, ko bezcerīgi dziedēt ar zeļonku, kašķa smērīti vai riebšanu.
Jo netrūkst dievzemītē anonīmu Gardas domu un uzskatu biedru, kuri vairumā gan izrādās par gļēvu, lai, izrāpušies no kaktu un tīmekļa slēptuvēm, publiski vienotā ierindā ar «plintniecēm» stātos Gardas komandētajā emocionālo šāvēju žipčiku komandā un braši parādītu savu varonību Rumbulas virtuālajā mežā. Ne jau labais/ļaunais vien šajā pasaulē ir mūžīgs, pārlaicīga izrādās arī karojošā viduvējība, tāpat pasīvā/aktīvā tumsonība — šī gara pederastija, no kuras Latviju pasargāt neiespējami. Nogalināt var pūķi. Lai iznīdētu žurkas, nepietiek ar veselu Sv. Juru leģionu vai arsēna tonnām. Jo žurkas ir dzīvelīgas, tās pārtiek no cilvēka maziskuma atkritumiem.
Klausieties, Aivars Garda runā! Citos laikos uzskatos līdzīgi gardas dziedāja — lipīgo šlāgeri par plintēm, karstiem stobriem un «žīdu» šaušanu Gaujmalā…
Aivars Tarvids: Dižās nākotnes stratēģija
Piektdiena, 27. maijs (2005) 00:01
Ceriņu laikā visai Latvijas politiskajai elitei pieklātos pilnām mutēm gremot ziedu laimītes, cerot, ka valsts reiz izkulsies no «strupceļa», kurā to vadoņi, šie septiņi un vairāk aklie, cits citam ceļu rādot, veiksmīgi dievzemīti ieveduši.
Šonedēļ Valsts prezidente, uzstājoties Rīgas pils kuluāros izveidotās Stratēģiskās analīzes komisijas, šā nacionālo olgalvju šaurā loka smadzeņu tresta, gada darbības pārskata saietā, teica pārlaicīga citāta cienīgus vārdus: «Ir dažādas iespējas, un brīvība nes ne tikvien iespējas realizēt savus sapņus un ieceres, brīvība nes arī absolūti visas izdevības pavērt vissliktākos lēmumus un izdarīt visrupjākās kļūdas, un arī tās pieder pie brīvības, un tad ar tām konsekvencēm pašiem vien jādzīvo.»
Konsekvences, jādomā, daļai publikas skaidras. Valsti kopumā patlaban vada kā firmu, tādu mazu pienotavu ar zaglīgu personālu un eksporta sviesta ķērņu ambīcijām. Ārpolitikas vietā permanenta politinformācija, eksaltēta skaidrošana un pierādīšana pasaules «lielajiem puikām» kā palīgskolas kontingentam. Bet tautsaimniecībā drīz piedzīvosim gan lāču, gan pingvīnu ledus deficītu abos polos. Sociālā aprūpe padarījusi valsti par nabagmāju ar labierīcībām Eiropas pagalmā. Veselības aprūpē rosās slepkavas vai korumpanti «baltajos halātos», kamēr izglītībā «gara gaismu» līdz brukai nēsājam cauros maisos. Inflācijas un dārdzības cipari statistikas tabulās uzrāda iedzīvotāju pamatmasai letālu dinamiku. Toties Latvijas drīzumā emitētā eiro monēta solās būt izcili smuka…
Ja šīs nepārprotamās attīstības tendences vektoru projicējam tuvākā nākotnē, mūs gaida interesanta, iespaidiem bagāta dzīve. Nebūs viss birģelisks pašapmierināts dvēseles komforts, bet mūžīgā cīņa par Latviju, jauna emociju, ordeņu un infarktu pelnīšana.
Tā, atzīmējot barikāžu eposa apaļo politiku, īstais brīdis rīkot referendumu Abrenes jautājumā. Katrai paaudzei vajadzīga sava barikāde, cīņa par savu «kaktiņu un stūrīti» dzimtās zemes. Jaunatgūtajās teritorijās pietiks smilšu, lai Gaiziņu beidzot uzbērtu augstāku par Munameģi. Savukārt no leišiem atgūtā Baltijas jūras šelfa gabals ar bagātīgajām naftas iegulām ļaus novērst benzīna lieltirgotāju cenu diktātu un karteļa vienošanās.
VVF sēdēs ANO, kur atradinās Ziemeļkoreju no nukleārā niķa un mācīs dzīvot Melnā kontinenta ciltīm mierā un pārticībā. Demokrātiskā Latvija skolos gruzīnus ne vīnu brūvēt, bet maršēt NATO ierindā un ielāgot Eiropas Savienības politekonomiskās bauslības. Būsim placdarms un politiskais patvērums dažādu demokrātu un fondu cīniņam ar Putina Krieviju un Lukašenko Baltkrieviju.
Labs nākamais prezidents latviešiem būtu Repšes kungs, kam netrūkst Ulmaņa vadonības ambīciju un Čērčila gleznotāja dotuma. Repše turīgs vīrs, viņam vis, līdzīgi VVF, nevajadzēs izdīkt valstij «mājiņu kāpās», savukārt politiķim piederošā tūrisma firma lieti noderēs «Latvijas tēla spodrināšanai».
Arī Kiršteina kungs pelnījis profesionālo izaugsmi līdz ārlietu ministra padirksnim. Vīrs nacionālajām interesēm atbilstošā brīdī i pratīs krievu «lācim» ar zābaku iespert, i neāriešus uz Cionas kalnu deportēt — lai savās politseksa fantāzijās nedomā atkal sarkano tankiem minetu taisīt… Tikmēr tautas patriotiskā kustība frontes formā pieņemsies spēkā, nezināmi brīvības cīnītāji ik katram «Vestji segodņa» lasītājam ik rītu pastkastītē iemetīs beigtu žurku. Cuvilokupanti nestāvēs rindās pēc krievu vodkas, viņi savā krievvalodīgo žurku astes cienīgā rindā steigs pirkt biļeti uz vēsturisko dzimteni vienā virzienā.
Kirilica savā bīstamībā tiks pielīdzināta sirpītim un āmurītim, bet Puškins zaudēs savu ielu Rīgā kā slepkavnieciskā Pētera Lielā slavinātājs jambu mūžībā. Visa pasaule oficiāli atzīs, ka WWII uzvarēja ierindnieks Raiens, obersts Štirlics, četri tankisti un suns, kā arī divi latviešu leģioni. Bet Putins atdos Latvijai sprāgušā zelta ēzeļa ausis, nacbolu Lindermanu un Kremļa sienā iemūrēto urnu ar Stučkas pīšļiem.
Būs Dziesmu svētki kā hokeja čempionāts, un hokeja čempionāts kā Dziesmu svētki. Amerikāņu neparakstītā Kioto protokola un globālā siltumnīcas efekta apstākļos «zaļo zemi» glābs lauku tūrisms un rapša sējumi. Visi sliktie ceļi nevedīs uz Romu, bet uz dievnamu vai ministra Šlesera kabinetu. Savukārt īstenotais Gaismas pils projekts organiski sadalīsies savrupnamu apbūvē ar topošo miljonāru cienīgiem luksusa interjeriem…
Tādas, lūk, nākotnes vīzijas, kuras, ja bez pieticības un kautrības analītiski veramies iepriekšējā raženajā kolektīvā darba cēlienā, esam tiesīgi piedzīvot. Talantīga, dvēseliska un strādīga ir latviešu tauta. Viedi un tālredzīgi tās priekšstāvji. Ir tapis teikts: «Mēs esam diži. Mēs esam vareni!» Kā gan neļauties glaimiem un pašapmānam… Vīķe-Freiberga 24. maijā norādīja: «Mums sava brīvība ir lielāka nekā Latvijā bijusi jebkad savā vēsturē.» Lai pastrādātu patiesas muļķības, ar vājprāšu namu XXI gadsimtā vien nepietiek, vajadzīga brīva valsts.
Ceriņu laikā visai Latvijas politiskajai elitei pieklātos pilnām mutēm gremot ziedu laimītes, cerot, ka valsts reiz izkulsies no «strupceļa», kurā to vadoņi, šie septiņi un vairāk aklie, cits citam ceļu rādot, veiksmīgi dievzemīti ieveduši.
Šonedēļ Valsts prezidente, uzstājoties Rīgas pils kuluāros izveidotās Stratēģiskās analīzes komisijas, šā nacionālo olgalvju šaurā loka smadzeņu tresta, gada darbības pārskata saietā, teica pārlaicīga citāta cienīgus vārdus: «Ir dažādas iespējas, un brīvība nes ne tikvien iespējas realizēt savus sapņus un ieceres, brīvība nes arī absolūti visas izdevības pavērt vissliktākos lēmumus un izdarīt visrupjākās kļūdas, un arī tās pieder pie brīvības, un tad ar tām konsekvencēm pašiem vien jādzīvo.»
Konsekvences, jādomā, daļai publikas skaidras. Valsti kopumā patlaban vada kā firmu, tādu mazu pienotavu ar zaglīgu personālu un eksporta sviesta ķērņu ambīcijām. Ārpolitikas vietā permanenta politinformācija, eksaltēta skaidrošana un pierādīšana pasaules «lielajiem puikām» kā palīgskolas kontingentam. Bet tautsaimniecībā drīz piedzīvosim gan lāču, gan pingvīnu ledus deficītu abos polos. Sociālā aprūpe padarījusi valsti par nabagmāju ar labierīcībām Eiropas pagalmā. Veselības aprūpē rosās slepkavas vai korumpanti «baltajos halātos», kamēr izglītībā «gara gaismu» līdz brukai nēsājam cauros maisos. Inflācijas un dārdzības cipari statistikas tabulās uzrāda iedzīvotāju pamatmasai letālu dinamiku. Toties Latvijas drīzumā emitētā eiro monēta solās būt izcili smuka…
Ja šīs nepārprotamās attīstības tendences vektoru projicējam tuvākā nākotnē, mūs gaida interesanta, iespaidiem bagāta dzīve. Nebūs viss birģelisks pašapmierināts dvēseles komforts, bet mūžīgā cīņa par Latviju, jauna emociju, ordeņu un infarktu pelnīšana.
Tā, atzīmējot barikāžu eposa apaļo politiku, īstais brīdis rīkot referendumu Abrenes jautājumā. Katrai paaudzei vajadzīga sava barikāde, cīņa par savu «kaktiņu un stūrīti» dzimtās zemes. Jaunatgūtajās teritorijās pietiks smilšu, lai Gaiziņu beidzot uzbērtu augstāku par Munameģi. Savukārt no leišiem atgūtā Baltijas jūras šelfa gabals ar bagātīgajām naftas iegulām ļaus novērst benzīna lieltirgotāju cenu diktātu un karteļa vienošanās.
VVF sēdēs ANO, kur atradinās Ziemeļkoreju no nukleārā niķa un mācīs dzīvot Melnā kontinenta ciltīm mierā un pārticībā. Demokrātiskā Latvija skolos gruzīnus ne vīnu brūvēt, bet maršēt NATO ierindā un ielāgot Eiropas Savienības politekonomiskās bauslības. Būsim placdarms un politiskais patvērums dažādu demokrātu un fondu cīniņam ar Putina Krieviju un Lukašenko Baltkrieviju.
Labs nākamais prezidents latviešiem būtu Repšes kungs, kam netrūkst Ulmaņa vadonības ambīciju un Čērčila gleznotāja dotuma. Repše turīgs vīrs, viņam vis, līdzīgi VVF, nevajadzēs izdīkt valstij «mājiņu kāpās», savukārt politiķim piederošā tūrisma firma lieti noderēs «Latvijas tēla spodrināšanai».
Arī Kiršteina kungs pelnījis profesionālo izaugsmi līdz ārlietu ministra padirksnim. Vīrs nacionālajām interesēm atbilstošā brīdī i pratīs krievu «lācim» ar zābaku iespert, i neāriešus uz Cionas kalnu deportēt — lai savās politseksa fantāzijās nedomā atkal sarkano tankiem minetu taisīt… Tikmēr tautas patriotiskā kustība frontes formā pieņemsies spēkā, nezināmi brīvības cīnītāji ik katram «Vestji segodņa» lasītājam ik rītu pastkastītē iemetīs beigtu žurku. Cuvilokupanti nestāvēs rindās pēc krievu vodkas, viņi savā krievvalodīgo žurku astes cienīgā rindā steigs pirkt biļeti uz vēsturisko dzimteni vienā virzienā.
Kirilica savā bīstamībā tiks pielīdzināta sirpītim un āmurītim, bet Puškins zaudēs savu ielu Rīgā kā slepkavnieciskā Pētera Lielā slavinātājs jambu mūžībā. Visa pasaule oficiāli atzīs, ka WWII uzvarēja ierindnieks Raiens, obersts Štirlics, četri tankisti un suns, kā arī divi latviešu leģioni. Bet Putins atdos Latvijai sprāgušā zelta ēzeļa ausis, nacbolu Lindermanu un Kremļa sienā iemūrēto urnu ar Stučkas pīšļiem.
Būs Dziesmu svētki kā hokeja čempionāts, un hokeja čempionāts kā Dziesmu svētki. Amerikāņu neparakstītā Kioto protokola un globālā siltumnīcas efekta apstākļos «zaļo zemi» glābs lauku tūrisms un rapša sējumi. Visi sliktie ceļi nevedīs uz Romu, bet uz dievnamu vai ministra Šlesera kabinetu. Savukārt īstenotais Gaismas pils projekts organiski sadalīsies savrupnamu apbūvē ar topošo miljonāru cienīgiem luksusa interjeriem…
Tādas, lūk, nākotnes vīzijas, kuras, ja bez pieticības un kautrības analītiski veramies iepriekšējā raženajā kolektīvā darba cēlienā, esam tiesīgi piedzīvot. Talantīga, dvēseliska un strādīga ir latviešu tauta. Viedi un tālredzīgi tās priekšstāvji. Ir tapis teikts: «Mēs esam diži. Mēs esam vareni!» Kā gan neļauties glaimiem un pašapmānam… Vīķe-Freiberga 24. maijā norādīja: «Mums sava brīvība ir lielāka nekā Latvijā bijusi jebkad savā vēsturē.» Lai pastrādātu patiesas muļķības, ar vājprāšu namu XXI gadsimtā vien nepietiek, vajadzīga brīva valsts.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
