Ceturtdiena, 28. jūlijs (2005) 00:01
Jaunnedēļ pasaule pieminēs apaļu un diskutablu jubileju. 1945. gada 6. augustā ASV GKS «lidojošais cietoksnis» uz Hirosimu nometa atombumbu «Mazulis». Šis atomlaikmeta pirmais trieciens paņēma vismaz 170 tūkstošu japāņu civilistu un militārpersonu dzīvību. Divas dienas vēlāk virs Nagasaki sprāga «Resnais», un atomieroču upuru skaits palielinājās vismaz par 120 tūkstošiem nelaimīgo.
Bumbvedi epohālajā reidā uz Hirosimu komandēja pulkvedis Pols Tibbets, kurš lidmašīnu bija nosaucis savas mātes vārdā. «Enola Gay» — ar šādu vārdu šis B — 29 ielidoja vēsturē. Līdz mūža beigām veterāns nenožēloja šo sava mūža galveno misiju. «Ja vajadzētu, es to atkārtotu,» uzstāja Tibbets.
Jādomā, pacifisma ideju un padomju propagandas izstrādāto refleksu ietekmē vairums Latvijas iedzīvotāju atombombardēšanu dēvēs par «barbarisku», «neattaisnotu», «kaunpilnu» utt. Vietā atcerēties, ka atomuzbrukumu japāņu pilsētām nav jāsalīdzina ar, piemēram, sabiedroto teroruzlidojumu Drēzdenei 1945. gada februārī, kad konvencionāli tika nogalināti aptuveni 200 tūkstoši faktiski sakautās Vācijas civilistu. Savulaik amerikāņu plānotāji lēsa, ka desants un invāzija japāņu salās prasīs vismaz pusmiljonu viņu karavīru dzīvību, jo imperatora armija bija gatava savu «uzlecošās saules zemi» aizstāvēt līdz pēdējam samuraju mantiniekam. ASV prezidentam Harijam Trumenam pietika vīrišķības upurēt «ienaidnieka dzīvo spēku», lai viņam pakļautie karavīri dzīvi atgrieztos Štatos no Klusā okeāna «kara darbības teātra». Šāda izvēle ir valstsvīra darbs un profesionālais risks. Kā zināms, pēc Hirosimas un Nagasaki imperators Hirohito piekrita kapitulēt bez ierunām. Atombumba it kā necilo, provinciālam grāmatvedim līdzīgo Trumenu padarīja par valstsvīru, kurš nebaidījās oponēt padomju līderim Josifam Staļinam, kurš no Kremļa augstumiem redzēja sarkanarmijas zaldātus mazgājam zābakus Lamanšā.
«Manhetenas projekts» (atomieroču izstrādes programma) WW 2 gados drudžaini tika īstenota, lai apsteigtu nacistus, kuri arīdzan strādāja pie sava brīnumieroča — «Urāna projekta» . Kad Ņūmeksikas tuksnesī 1945. gada jūlijā amerikāņi uzspridzināja pirmo kodolierīci, eksplozijas iespaida šokētais projekta zinātniskais vadītājs fiziķis Roberts Openheimers vien spēja izdvest: «Mēs nupat atvērām vārtus uz elli…». Katrs ierocis noteikti tiek likts lietā, un cilvēcei jābūt priecīgai, ka par tā upuriem kļuva vien šo divu japāņu pilsētu iedzīvotājiem. Sprādzienu efekts bija tik baiss un pārliecinošs, ka kodolvalstis no atomieroču pielietojuma kārdinājuma kā ģepolitisko problēmu totāla risinājuma atturējās pat asākajos aukstā kara konfrontācijas brīžos. Cilvēce atomsēnes nepieredzēja ne Berlīnes vai Karību krīžu, ne arī Korejas kara laikā… Atombumba no militāra līdzekļa kļuva par politisku līdzekli, ko lika dažādu kodolatturēšanas, abpusēji garantētās iznīcināšanas, mierīgās līdzāspastāvēšanas u. c. koncepciju un stratēģiju pamatā.
Šie 60. gadus senie notikumi vedina arī apcerēt cilvēces neapturamā progresa, iespējams, pašizinīcinošo iedabu. Černobiļa, dažādie incidenti ar kodolzemūdenēm un balistiskajām raķetēm bija Hirosimas traģēdijas blakusefekti. Piedevām visos laikos nav iespējams saglabāt zināšanu monopolu. Ne porcelāna, ne gumijas, ne kodolieroču, ne datorsistēmu ražošanā. Mūslaikos kodolieroči jau nonākuši dažādu apšaubāmu režīmu līderu rokās (kāda ironija — savulaik Huseina algotie «atombumbas tēvi» mēģina urānu bagātināt ar novecojušo difūzijas metodi, ko reiz izmantoja «Manhetenas projektā») , gluži reāli, ka trešo atomuzbrukumu vēsturē sarīkos kāda teroristu organizācija. Patlaban futurologi šausminās par bioloģijas, gēnu inženierijas jaunajiem apvāršņiem, pār pasauli jau klaiņo klonētā pārcilvēka fascinējošais tēls… Atomieroči garantēja cilvēcei kolektīvās pašnāvības iespēju, ģenētika kārdina ar konkrēta individa nemirstības ilūziju.
Tikmēr atomieroča pielietošanu ir un paliek klasisks piemērs stratēģiskai izvēlei, atbildībai un prognozēšanas spējām. Kas zin, patlaban Londonas policijas priekšniecībai atstāt spēkā pavēli šaut uz šaubīgiem subjektiem, potenciāliem pašnāvniekiem-spridzinātājiem ir sarežģītāk, nekā ASV prezidentam pirms 60 gadiem likt «Enola Gay» ar «Mazuli» vēderā uzņemt kursu uz Hirosimu.
Aivars Tarvids: Mūsu mīkstie
Piektdiena, 22. jūlijs (2005) 00:01
Noskaidrojies kārtējais XXI gadsimta Latvijas eksistenciālais apdraudējums. Valsti pazudinās ne krievu tanki, Maskavas roka, čekas maisi, civilokupanti, korumpanti, piedzērušies autovadītāji, latvāņi, eirokrātu leģions vai ebreju kopiena, bet vietējā homoseksuālistu saime.
Iedzīvotāji ar netradicionālu seksuālo orientāciju šovasar kļuvuši par faktoru Latvijas politikā un Latvijas eiropeiskā tēla spodrinātājiem. Pagaidām Otrajā republikā valdības kritušas, jo nespēja vienoties par naudas pārdali un privatizāciju, nu partija «Jaunais laiks» gatava apdraudēt varas koalīcijas trauslo vienotību geju un lesbiešu publiskā ekshibicionisma un sabiedriskā orgasma vārdā. Einara Repšes partijas vadoņiem nepieņemama izrādās, viņuprāt, Latvijas Pirmās partijas līderu manipulācijas ar izvirtību un kristīgām vērtībām nākamās priekšvēlēšanu kampaņas interesēs.
Rīgas Domes izpilddirektors Ērikas Škapars (JL) aizliedza sestdien plānoto seksuālo minoritāšu gājienu «pašā Vecrīgas sirdī». Taču viņš, viltnieks, nepakļāvās «mācītāju» partijas it kā tumsonīgajiem ultimātiem un kļuva par birokrātu, geju miesassargu. Iespējami, lūk, radikālu homofobu sabiedriskās kārtības apdraudējumi un masu nemieri… Citiem vārdiem, miesiskās mīlas tiesību paudēji riskē saņemt publisku kāvienu, var tikt demolēti veikali un dedzinātas automašīnas… Jā, sociāli aktīvie tikumības un morāles sargi no «Kluba 415», NSS, LNF un viņu atbalstītāji potenciāli bīstamāki par, piemēram, kliedzošiem «štābistiem» un spēj nodarīt lielāku postu Latvijai par Osama bin Ladena islāma triecienniekiem… Škapara kungs administratīvās un politiskās spriedzes brīdī atļāvās rīkoties gļēvi — kā mīkstais mīkstā priekšnieka krēslā. Varēja taču varavīksnes karoga vicinātājiem ierādīt vietiņu pie pieminekļa padomju karavīriem Rīgas atbrīvotājiem vai pie Latvijas Nacionālā zooloģiskā dārza.
Tikmēr premjers Aigars Kalvītis (TP) ieņēma cieņas vērtu valstsvīra pozu krīzes situācijā. Valdības vadītājs televīzijas tiešraidē atļāvās nepārprotami demonstrēt savu cilvēcisko un politisko riebumu pret plaši izsludināto saietu. Šajā brīdī Kalvītis pauda tās sabiedrības daļas viedokli, kuru morālos principus šis pasākums aizvaino (bet sabiedrību aizvaino jau daudzas aktivitātes — arī pērkoņkrusta, sirpīša un āmurīša publiska vicināšana).
Prognozējama bija vietējo profesionālo cilvēktiesību aizstāvju un ārzemju humāno fondu bļodlaižu reakcija. Valsts vara ar premjera muti, redz, noliegusi Latvijai obligātās eiropeiskās vērtības un veicinājusi tālāku sabiedrības šķelšanos, nenovēršami kļūstot arī cilvēktiesību tiesu darbi Strasbūrā. Latvijas tēlam arī nodarīts kārtējais kaitējums (protams, atbilstoši daža laba demokrātisko Rietumu «eiropietim» Latvija šķiet pievilcīga kā tāda pedofilijas ziemeļu paradīze, kamēr liegums seksuālajām minoritātēm pulcēties galvaspilsētas centrā vērtējams kā atpalicības un tumsonības piemērs).
Bez šaubām, bezjēdzīgi mēģināt izskaust seksuālās minoritātes, padarīt viņu dzimumaktus nelegālus, krimināli sodāmus. Lai dāmas un kungi kopojas, lai tusējas savos klubos, lai uztur savus interneta portālus. Vēl vairāk — lai likums dod viņiem iespēju nokārtot partnerību, ar to saistītos mantiskos jautājienus. Bet — varbūt ar to pietiek? Nevajag viņu laulību un kāroto bērnu adopciju. Ja likums ierobežo rasu u. c. neiecietības propagandu, varbūt vērts cenzēt (dozēt) seksuālo minoritāšu ideju sludināšanu publiskajā informācijas telpā. Nudien apnicis šis zilais dvēseliskuma kults, kad tiek apgalvots, ka viendzimuma mīla ir tā patiesākā, kad, minot piemērus no Leonardo līdz Fredijam, tiek apgalvots, ka vien homoseksuāli orientēti ģēniji spēj radīt šedevrus heteroseksuālajai cilvēces daļai par prieku vai skaudību.
Būsim oriģināli kā Eiropas Savienības valsts, kuras galvaspilsētā aizliegtas seksuālo minoritāšu masu izrīcības. Šādam uzstādījumam būs lielāka starptautiska rezonanse par Dziesmu svētku tradīcijām, jūgendstila pieminekļu atjaunošanu vai ekoloģiski nevainīgo dabu. Lai Latvija ir zeme, kur neļauj gejiem un lesbietēm publiski dziedāt…
Bet Latvijas varas elite jau par mīkstu, lai radikāli pretotos Briseles uzstādījumiem. Inflāciju tā nespēj ierobežot, kur nu vēl lokalizēt pederastu izvirtību dievzemītē…
Noskaidrojies kārtējais XXI gadsimta Latvijas eksistenciālais apdraudējums. Valsti pazudinās ne krievu tanki, Maskavas roka, čekas maisi, civilokupanti, korumpanti, piedzērušies autovadītāji, latvāņi, eirokrātu leģions vai ebreju kopiena, bet vietējā homoseksuālistu saime.
Iedzīvotāji ar netradicionālu seksuālo orientāciju šovasar kļuvuši par faktoru Latvijas politikā un Latvijas eiropeiskā tēla spodrinātājiem. Pagaidām Otrajā republikā valdības kritušas, jo nespēja vienoties par naudas pārdali un privatizāciju, nu partija «Jaunais laiks» gatava apdraudēt varas koalīcijas trauslo vienotību geju un lesbiešu publiskā ekshibicionisma un sabiedriskā orgasma vārdā. Einara Repšes partijas vadoņiem nepieņemama izrādās, viņuprāt, Latvijas Pirmās partijas līderu manipulācijas ar izvirtību un kristīgām vērtībām nākamās priekšvēlēšanu kampaņas interesēs.
Rīgas Domes izpilddirektors Ērikas Škapars (JL) aizliedza sestdien plānoto seksuālo minoritāšu gājienu «pašā Vecrīgas sirdī». Taču viņš, viltnieks, nepakļāvās «mācītāju» partijas it kā tumsonīgajiem ultimātiem un kļuva par birokrātu, geju miesassargu. Iespējami, lūk, radikālu homofobu sabiedriskās kārtības apdraudējumi un masu nemieri… Citiem vārdiem, miesiskās mīlas tiesību paudēji riskē saņemt publisku kāvienu, var tikt demolēti veikali un dedzinātas automašīnas… Jā, sociāli aktīvie tikumības un morāles sargi no «Kluba 415», NSS, LNF un viņu atbalstītāji potenciāli bīstamāki par, piemēram, kliedzošiem «štābistiem» un spēj nodarīt lielāku postu Latvijai par Osama bin Ladena islāma triecienniekiem… Škapara kungs administratīvās un politiskās spriedzes brīdī atļāvās rīkoties gļēvi — kā mīkstais mīkstā priekšnieka krēslā. Varēja taču varavīksnes karoga vicinātājiem ierādīt vietiņu pie pieminekļa padomju karavīriem Rīgas atbrīvotājiem vai pie Latvijas Nacionālā zooloģiskā dārza.
Tikmēr premjers Aigars Kalvītis (TP) ieņēma cieņas vērtu valstsvīra pozu krīzes situācijā. Valdības vadītājs televīzijas tiešraidē atļāvās nepārprotami demonstrēt savu cilvēcisko un politisko riebumu pret plaši izsludināto saietu. Šajā brīdī Kalvītis pauda tās sabiedrības daļas viedokli, kuru morālos principus šis pasākums aizvaino (bet sabiedrību aizvaino jau daudzas aktivitātes — arī pērkoņkrusta, sirpīša un āmurīša publiska vicināšana).
Prognozējama bija vietējo profesionālo cilvēktiesību aizstāvju un ārzemju humāno fondu bļodlaižu reakcija. Valsts vara ar premjera muti, redz, noliegusi Latvijai obligātās eiropeiskās vērtības un veicinājusi tālāku sabiedrības šķelšanos, nenovēršami kļūstot arī cilvēktiesību tiesu darbi Strasbūrā. Latvijas tēlam arī nodarīts kārtējais kaitējums (protams, atbilstoši daža laba demokrātisko Rietumu «eiropietim» Latvija šķiet pievilcīga kā tāda pedofilijas ziemeļu paradīze, kamēr liegums seksuālajām minoritātēm pulcēties galvaspilsētas centrā vērtējams kā atpalicības un tumsonības piemērs).
Bez šaubām, bezjēdzīgi mēģināt izskaust seksuālās minoritātes, padarīt viņu dzimumaktus nelegālus, krimināli sodāmus. Lai dāmas un kungi kopojas, lai tusējas savos klubos, lai uztur savus interneta portālus. Vēl vairāk — lai likums dod viņiem iespēju nokārtot partnerību, ar to saistītos mantiskos jautājienus. Bet — varbūt ar to pietiek? Nevajag viņu laulību un kāroto bērnu adopciju. Ja likums ierobežo rasu u. c. neiecietības propagandu, varbūt vērts cenzēt (dozēt) seksuālo minoritāšu ideju sludināšanu publiskajā informācijas telpā. Nudien apnicis šis zilais dvēseliskuma kults, kad tiek apgalvots, ka viendzimuma mīla ir tā patiesākā, kad, minot piemērus no Leonardo līdz Fredijam, tiek apgalvots, ka vien homoseksuāli orientēti ģēniji spēj radīt šedevrus heteroseksuālajai cilvēces daļai par prieku vai skaudību.
Būsim oriģināli kā Eiropas Savienības valsts, kuras galvaspilsētā aizliegtas seksuālo minoritāšu masu izrīcības. Šādam uzstādījumam būs lielāka starptautiska rezonanse par Dziesmu svētku tradīcijām, jūgendstila pieminekļu atjaunošanu vai ekoloģiski nevainīgo dabu. Lai Latvija ir zeme, kur neļauj gejiem un lesbietēm publiski dziedāt…
Bet Latvijas varas elite jau par mīkstu, lai radikāli pretotos Briseles uzstādījumiem. Inflāciju tā nespēj ierobežot, kur nu vēl lokalizēt pederastu izvirtību dievzemītē…
Aivars Tarvids: Klusuma brīdis
Piektdiena, 15. jūlijs (2005) 00:01
Vakar, Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) rosināta, Latvija kopā ar 24 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, Šveici un Norvēģiju formāli un neformāli pieminēja Londonas 7. jūlija teroraktu upurus.
Paradoksiem bagāta šī pasaulīgā dzīve. Šomēnes Francijas prezidents Širaks politisko partneru kompānijā atļāvās jokot, ka britiem nevar uzticēties kā nācijai ar nekam nederīgu virtuvi; dienu vēlāk Londona pazemoja Parīzi, Starptautiskās Olimpiskās komitejas balsojumā atņemot tai iespēju rīkot 2012. gada olimpiādi; G-8 vadoņi Skotijā lēma par parādu atlaišanu trešajai pasaulei, bet šīs trešās pasaules cilmes teroristi sarīkoja sprādzienus Londonas metro tuneļos; oficiālā Parīze, baidoties par valsts nacionālo drošību, atteicās no dažiem Šengenas nolīguma punktiem; savukārt Francijas oficiālajos svētkos Bastīlijas ieņemšanas dienā ES oficiāli sēroja par Lielbritānijā bojā gājušajiem.
Teroru īpaši postošu padara tālrādes piešķirtais spēks. Londonā nelaime notika TV kamerām liegtajā pazemē. Nebija WTC «dvīņu torņu» vizuāli fascinējošās bojāejas vai šausmu pārņemto Beslanas bērneļu glābiņa meklējumu. Iespējams, tāpēc pie Apvienotās Karalistes vēstniecības atšķirībā no ASV un Krievijas misijām savulaik nogūla vien nedaudzi ziedu pušķi. Iespējams, pasaule sāk pierast pie terora, notrulinās un izstrādā emocionālu imunitāti. Londonā oficiāli gājuši bojā 52 nelaimīgie, bet cik izraēliešu civilistu gada laikā uzspridzina palestīniešu šahīdi? Esam saraduši ar autobusu vrakiem Haifas vai Telavivas ielās, pareizāk, savos televizoros.
Protams, Latvija šajā Londonas terora aktā maksāja ar tur ievainoto divu līdzpilsoņu asinīm, iespējamie latviešu upuri uzturēja intrigu publikā, deva zināmu privātu saistību ar traģēdiju, kura citkārt būtu vien atraktīva un nemitīgi tiražēta mediju ziņa zilajos ekrānos. Kaut gan — latviešiem lielāks risks dzērumā noslīkt Rīgas līcī vai dzērāja vainas dēļ iet bojā uz Vidzemes šosejas nekā kļūt par islāma radikāļu upuriem kaut kur komfortablajā Vakareiropā.
Kopumā traģēdijas atbalss dievzemītē, šķiet, bija rezignēta. Atradās gudrinieki, kuri vainoja VVF, Kalnieti, Repši par sulainisko atbalstu kara kurinātājam Bušam, kā dēļ nu jāuztraucas par Rīgu kā iespējamo terora mērķi. Eiropas sēru dienā bija apvainotie, kuri kurnēja par dubulto morāli un globālo vienaldzību, jo latviešu tautas sēru dienās zilzvaigžņotais ES karogs pusmastā nolaists vis netiek.
Profesionālie politiķi un politologi, un aktīvisti, kuri sevi par tādiem naivi uzskata, atļāvās publiski spriedelēt, ka «jācīnās ne ar teroru, bet ar terora izraisošajiem faktoriem». Tā teikt, Eiropas, Ziemeļamerikas, Austrālijas «zelta miljards» dzīvo pārticībā, kamēr pārējā pasaulē posts un bezcerība. Par nelaimi, no varmākām atpirkties neiespējami. Amerikāņi dažādām palīdzības programmām iztērējuši vismaz triljonu, lai pārliecinātos, ka naids pret labdari ir bezgalīgs un patiess. Der atcerēties, ka tik bieži piesauktā slīgšana nabadzībā vērojama arī bagātās valstīs. Nenormāli bagātie «naftas šeihi» varbūt izmanto Rietumu civilizācijas labumus mersedesu formā, bet netērē naftas miljardus eiropeiska progresa veicināšanai savās pārvaldītajās zemēs, gluži pretēji — visādi tiek veicināta esošā dzīvesveida konservācija pasaules globalizācijas laikmetā.
Tikmēr pieredze liecina, ka islāmistu terora organizatori ir cilvēki no pārtikušām aprindām, kas baudījuši akadēmisko izglītību prestižās Rietumu universitātēs. Viņi gatavi šos Rietumus noslīcināt asinīs un iedzīt šausmās, manīgi no plikadīdu vidus vervējot pašnāvnieku lielgabalgaļu. Jādomā, līdzīga shēma nostrādāja arī Britu salās, kur prasmīgi tika iedvesmoti un vadīti paku izcelsmes fanātiķi. Protams, ja pašnāvība kļūst par masu iznīcināšanas ieroci, terora draudus iespējams vienīgi minimizēt, ne likvidēt un, protams, jāizdara nepatīkama izvēle starp demokrātiskām brīvībām un drošības prasībām.
Turpinās WW4, pasaule pret pasauli, civilizācija pret civilizāciju. Bet upuri bija un būs. Gan pieradīsim, vismaz nebrīnīsimies, domāsim par statistiku, ne reāliem bojāgājušajiem. Jo izvēles iespējas būtībā nelielas. Karot ar teroru vai arī politkorekti kapitulēt, turklāt skaidrojot personisko mazdūšību un zūdošo kolektīvo dzīvotgribu ar humānistiskiem principiem. Ja gribas žēlot pasaules trūkumcietējus, morālāk un racionālāk ziedot kādu latu reālam Latvijas pensionāram, ne šausmināties par dolāru, ar kuru mēnesī jāizdzīvo abstraktai āfrikāņu ģimenītei.
Vakar, Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) rosināta, Latvija kopā ar 24 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, Šveici un Norvēģiju formāli un neformāli pieminēja Londonas 7. jūlija teroraktu upurus.
Paradoksiem bagāta šī pasaulīgā dzīve. Šomēnes Francijas prezidents Širaks politisko partneru kompānijā atļāvās jokot, ka britiem nevar uzticēties kā nācijai ar nekam nederīgu virtuvi; dienu vēlāk Londona pazemoja Parīzi, Starptautiskās Olimpiskās komitejas balsojumā atņemot tai iespēju rīkot 2012. gada olimpiādi; G-8 vadoņi Skotijā lēma par parādu atlaišanu trešajai pasaulei, bet šīs trešās pasaules cilmes teroristi sarīkoja sprādzienus Londonas metro tuneļos; oficiālā Parīze, baidoties par valsts nacionālo drošību, atteicās no dažiem Šengenas nolīguma punktiem; savukārt Francijas oficiālajos svētkos Bastīlijas ieņemšanas dienā ES oficiāli sēroja par Lielbritānijā bojā gājušajiem.
Teroru īpaši postošu padara tālrādes piešķirtais spēks. Londonā nelaime notika TV kamerām liegtajā pazemē. Nebija WTC «dvīņu torņu» vizuāli fascinējošās bojāejas vai šausmu pārņemto Beslanas bērneļu glābiņa meklējumu. Iespējams, tāpēc pie Apvienotās Karalistes vēstniecības atšķirībā no ASV un Krievijas misijām savulaik nogūla vien nedaudzi ziedu pušķi. Iespējams, pasaule sāk pierast pie terora, notrulinās un izstrādā emocionālu imunitāti. Londonā oficiāli gājuši bojā 52 nelaimīgie, bet cik izraēliešu civilistu gada laikā uzspridzina palestīniešu šahīdi? Esam saraduši ar autobusu vrakiem Haifas vai Telavivas ielās, pareizāk, savos televizoros.
Protams, Latvija šajā Londonas terora aktā maksāja ar tur ievainoto divu līdzpilsoņu asinīm, iespējamie latviešu upuri uzturēja intrigu publikā, deva zināmu privātu saistību ar traģēdiju, kura citkārt būtu vien atraktīva un nemitīgi tiražēta mediju ziņa zilajos ekrānos. Kaut gan — latviešiem lielāks risks dzērumā noslīkt Rīgas līcī vai dzērāja vainas dēļ iet bojā uz Vidzemes šosejas nekā kļūt par islāma radikāļu upuriem kaut kur komfortablajā Vakareiropā.
Kopumā traģēdijas atbalss dievzemītē, šķiet, bija rezignēta. Atradās gudrinieki, kuri vainoja VVF, Kalnieti, Repši par sulainisko atbalstu kara kurinātājam Bušam, kā dēļ nu jāuztraucas par Rīgu kā iespējamo terora mērķi. Eiropas sēru dienā bija apvainotie, kuri kurnēja par dubulto morāli un globālo vienaldzību, jo latviešu tautas sēru dienās zilzvaigžņotais ES karogs pusmastā nolaists vis netiek.
Profesionālie politiķi un politologi, un aktīvisti, kuri sevi par tādiem naivi uzskata, atļāvās publiski spriedelēt, ka «jācīnās ne ar teroru, bet ar terora izraisošajiem faktoriem». Tā teikt, Eiropas, Ziemeļamerikas, Austrālijas «zelta miljards» dzīvo pārticībā, kamēr pārējā pasaulē posts un bezcerība. Par nelaimi, no varmākām atpirkties neiespējami. Amerikāņi dažādām palīdzības programmām iztērējuši vismaz triljonu, lai pārliecinātos, ka naids pret labdari ir bezgalīgs un patiess. Der atcerēties, ka tik bieži piesauktā slīgšana nabadzībā vērojama arī bagātās valstīs. Nenormāli bagātie «naftas šeihi» varbūt izmanto Rietumu civilizācijas labumus mersedesu formā, bet netērē naftas miljardus eiropeiska progresa veicināšanai savās pārvaldītajās zemēs, gluži pretēji — visādi tiek veicināta esošā dzīvesveida konservācija pasaules globalizācijas laikmetā.
Tikmēr pieredze liecina, ka islāmistu terora organizatori ir cilvēki no pārtikušām aprindām, kas baudījuši akadēmisko izglītību prestižās Rietumu universitātēs. Viņi gatavi šos Rietumus noslīcināt asinīs un iedzīt šausmās, manīgi no plikadīdu vidus vervējot pašnāvnieku lielgabalgaļu. Jādomā, līdzīga shēma nostrādāja arī Britu salās, kur prasmīgi tika iedvesmoti un vadīti paku izcelsmes fanātiķi. Protams, ja pašnāvība kļūst par masu iznīcināšanas ieroci, terora draudus iespējams vienīgi minimizēt, ne likvidēt un, protams, jāizdara nepatīkama izvēle starp demokrātiskām brīvībām un drošības prasībām.
Turpinās WW4, pasaule pret pasauli, civilizācija pret civilizāciju. Bet upuri bija un būs. Gan pieradīsim, vismaz nebrīnīsimies, domāsim par statistiku, ne reāliem bojāgājušajiem. Jo izvēles iespējas būtībā nelielas. Karot ar teroru vai arī politkorekti kapitulēt, turklāt skaidrojot personisko mazdūšību un zūdošo kolektīvo dzīvotgribu ar humānistiskiem principiem. Ja gribas žēlot pasaules trūkumcietējus, morālāk un racionālāk ziedot kādu latu reālam Latvijas pensionāram, ne šausmināties par dolāru, ar kuru mēnesī jāizdzīvo abstraktai āfrikāņu ģimenītei.
Aivars Tarvids: Apstājies laiks…
Piektdiena, 8. jūlijs (2005) 00:01
Ja Saeimas vēlēšanas notiktu jūnijā, visvairāk vēlētāju jeb 15,8% balsotu par partiju «Jaunais laiks» (JL), tā apgalvots tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS Līgo mēnesī veiktajā aptaujā.
Salīdzinot ar maiju, Einara Repšes radītās partijas popularitāte samazinājusies par 1,1 procenta punktu. Šķiet, nevietā ierastie pārmetumi sociologiem neprofesionālismā, politiskajā angažētībā, nedod Dievs, pat vairāk vai mazāk izmanīgā korupcijā. Absolūtajā vairākumā gadījumu objektīvie vēlēšanu rezultāti apstiprina socioloģiskās prognozes. Latvijā socioloģisko pētījumu adaptēšana konjunktūrai ir slikts bizness, un šo principu cenšas ievērot pētījumu veicēji un rezultātu pasludinātāji.
Tikmēr šī aptauja vien pierāda, ka latviešos saglabājas gan stabils naivums, gan arī zemniecisks prātīgums. Jādomā, daļa elektorāta aizvien tic, ka «Jaunais laiks» kā latvju tautas XXI gadsimta avangards atvedīs jaunos laikus dzimtenē, vai arī vadās pēc principa, ka Latvijas politiskajā spektrā «Jaunais laiks» ir valstiski mazākais politekonomiskais ļaunums.
Savukārt notikumu attīstība parāda, ka «Jaunajā laikā» revolucionārisms izvirst oportūnismā, kardinālu pārmaiņu vietā šī partija nu vedina vien uz tādu tautisku perestroiku. Pat publiskā retorika skan tolerantākos kamertoņos, bet partijas balsojumi un rīcība likumdevēju un amatpersonu statusā liecina, ka politekonomiskie principi Latvijā negrozāmi un obligāti kā gravitācija, un finanšu donoru intereses nosaka arī «Jaunā laika» reālpolitiku. «Jaunais laiks» no ambicioza reformatora turpina transformēties par varas elites sastāvdaļu.
Bet popularitātes reitingu partiju parādes fasādēs stutē tās varenie līderi, publiskie tēli un aktīvākie klaigātāji. Vadonis Einars Repše aģitēja par Lielvārdes lidlauku, no kura vajadzības gadījumā varētu startēt NATO stratēģiskie bumbveži un lieku reizi pastāstīja latvju vīriem, ka viņi nav karakalpi, bet karavīri, kuriem atšķirībā no «Latvijas brīvvalsts» dota iespēja okupētajā Irākā aizstāvēt dzimteni ar «ieročiem rokās». Vēl kara ministrs Repše interesējās par saviem ieguldījumiem un savu privāto dzīvi.
Ekonomikas ministrs kā izstīdzējis cibiņš varītēm valdīja asaras, jo viņu kā ducīgs buņģis mocīja premjers Aigars Kalvītis (TP), kas paģērēja šim kabineta loceklim izmanīgi nokārtot attiecības ar Eiropas Komisiju (EK) un «Latvijas gāzi». Kazlēniņš Kariņš pamanījās izdzīvot starp šiem diviem vilkiem. EK Latviju pie tiesas nesauks, savukārt, kad līdz labvēlīgam spriedumam kompānijas prasībā pret valsti tiks «Latvijas gāze», Kariņš ministra krēslā vairs nesēdēs. Krietnais ministrs arī nebaidījās riskēt un vēlējās gādāt par vienkāršo tautu, kuru iecerēja pabarot ar PVN atlaidi pārtikas precēm. Kariņa kungs bija tik mīļi naivs, ka iedomājās gan valsts interesēs atrisināt «Ventspils naftas» politekonomisko kolīziju, gan revolucionāri uzlabot Adama Smita, Kārļa Marksa un Čikāgas skolas klasiķu mācību postulātus.
Bula laika politiskajā laiskumā pat mēra Aivara Aksenoka pirmās 100 dienas amatā bija valstisks notikums. Šim «Jaunā laika» censonim ir iespēja iekļūt vēsturē kā pelēkākajam pilsētas galvam sirmās Rīgas 803 gadus garajā vēsturē. Aksenoka kungs publiski dancoja/dziedāja, iespējams, ētisku apsvērumu dēļ atteicās no valūtas maiņas punktu «Marika» pakalpojumiem, arī pārdzīvoja ASV prezidenta vizīti un Dziesmu svētkus. Viņa darbības reālākais rezultāts bija patiesi atraktīvs un publisks kritiens no velosipēda.
Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete bija stiprāka par latviešu vīriešu vairākumu savā partijā. Pareizi destilētā un saprātīgi dozētā latviešu (valsts) valodā viņa teica patriotiskas uzrunas. Druvietes kundzei lieliski piestāvēja jaunavīgs ziedu vainadziņš Mežaparka estrādē, jādomā, nākamgad piestāvēs arī hokeja nūja laimīgi uzceltajā ledus arēnā. Sparīga un vīrišķīga bija arī eksministre un deputāte Inguna Rībena. Šai kundzei nedrebēs roka, lai kultūras un taisnīguma vārdā izsistu visas rūtis konkurentes Helēnas Demakovas (TP) tik apņēmīgi un virtuāli slietajā «Stikla kalnā». Arī tieslietu ministres Solvitas Āboltiņas teiktie vārdi bija smagi kā bruģakmens. Visupirms viņa lika tiesu varai noprast, ka tiesnešu vidū valda teju vienlaidus korupcija, bet jūlijā jau strostēja naudaskāros tiesu izpildītājus kā juridisku parazītu kastu, kas nevēlas Latvijas vārdā strādāt par pliku paldies.
Tā viņi un viņu cīņubiedri valstiski rosījās un rūpēja savas partijas reitingu. Atkal apstiprinājās «Jaunā laika» politiskā un cilvēciskā resursa nabadzība. Velti gaidīt no šīs ļaužu kopas patiesi jaunas idejas un patiesi jaunus līderus.
Ja Saeimas vēlēšanas notiktu jūnijā, visvairāk vēlētāju jeb 15,8% balsotu par partiju «Jaunais laiks» (JL), tā apgalvots tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS Līgo mēnesī veiktajā aptaujā.
Salīdzinot ar maiju, Einara Repšes radītās partijas popularitāte samazinājusies par 1,1 procenta punktu. Šķiet, nevietā ierastie pārmetumi sociologiem neprofesionālismā, politiskajā angažētībā, nedod Dievs, pat vairāk vai mazāk izmanīgā korupcijā. Absolūtajā vairākumā gadījumu objektīvie vēlēšanu rezultāti apstiprina socioloģiskās prognozes. Latvijā socioloģisko pētījumu adaptēšana konjunktūrai ir slikts bizness, un šo principu cenšas ievērot pētījumu veicēji un rezultātu pasludinātāji.
Tikmēr šī aptauja vien pierāda, ka latviešos saglabājas gan stabils naivums, gan arī zemniecisks prātīgums. Jādomā, daļa elektorāta aizvien tic, ka «Jaunais laiks» kā latvju tautas XXI gadsimta avangards atvedīs jaunos laikus dzimtenē, vai arī vadās pēc principa, ka Latvijas politiskajā spektrā «Jaunais laiks» ir valstiski mazākais politekonomiskais ļaunums.
Savukārt notikumu attīstība parāda, ka «Jaunajā laikā» revolucionārisms izvirst oportūnismā, kardinālu pārmaiņu vietā šī partija nu vedina vien uz tādu tautisku perestroiku. Pat publiskā retorika skan tolerantākos kamertoņos, bet partijas balsojumi un rīcība likumdevēju un amatpersonu statusā liecina, ka politekonomiskie principi Latvijā negrozāmi un obligāti kā gravitācija, un finanšu donoru intereses nosaka arī «Jaunā laika» reālpolitiku. «Jaunais laiks» no ambicioza reformatora turpina transformēties par varas elites sastāvdaļu.
Bet popularitātes reitingu partiju parādes fasādēs stutē tās varenie līderi, publiskie tēli un aktīvākie klaigātāji. Vadonis Einars Repše aģitēja par Lielvārdes lidlauku, no kura vajadzības gadījumā varētu startēt NATO stratēģiskie bumbveži un lieku reizi pastāstīja latvju vīriem, ka viņi nav karakalpi, bet karavīri, kuriem atšķirībā no «Latvijas brīvvalsts» dota iespēja okupētajā Irākā aizstāvēt dzimteni ar «ieročiem rokās». Vēl kara ministrs Repše interesējās par saviem ieguldījumiem un savu privāto dzīvi.
Ekonomikas ministrs kā izstīdzējis cibiņš varītēm valdīja asaras, jo viņu kā ducīgs buņģis mocīja premjers Aigars Kalvītis (TP), kas paģērēja šim kabineta loceklim izmanīgi nokārtot attiecības ar Eiropas Komisiju (EK) un «Latvijas gāzi». Kazlēniņš Kariņš pamanījās izdzīvot starp šiem diviem vilkiem. EK Latviju pie tiesas nesauks, savukārt, kad līdz labvēlīgam spriedumam kompānijas prasībā pret valsti tiks «Latvijas gāze», Kariņš ministra krēslā vairs nesēdēs. Krietnais ministrs arī nebaidījās riskēt un vēlējās gādāt par vienkāršo tautu, kuru iecerēja pabarot ar PVN atlaidi pārtikas precēm. Kariņa kungs bija tik mīļi naivs, ka iedomājās gan valsts interesēs atrisināt «Ventspils naftas» politekonomisko kolīziju, gan revolucionāri uzlabot Adama Smita, Kārļa Marksa un Čikāgas skolas klasiķu mācību postulātus.
Bula laika politiskajā laiskumā pat mēra Aivara Aksenoka pirmās 100 dienas amatā bija valstisks notikums. Šim «Jaunā laika» censonim ir iespēja iekļūt vēsturē kā pelēkākajam pilsētas galvam sirmās Rīgas 803 gadus garajā vēsturē. Aksenoka kungs publiski dancoja/dziedāja, iespējams, ētisku apsvērumu dēļ atteicās no valūtas maiņas punktu «Marika» pakalpojumiem, arī pārdzīvoja ASV prezidenta vizīti un Dziesmu svētkus. Viņa darbības reālākais rezultāts bija patiesi atraktīvs un publisks kritiens no velosipēda.
Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete bija stiprāka par latviešu vīriešu vairākumu savā partijā. Pareizi destilētā un saprātīgi dozētā latviešu (valsts) valodā viņa teica patriotiskas uzrunas. Druvietes kundzei lieliski piestāvēja jaunavīgs ziedu vainadziņš Mežaparka estrādē, jādomā, nākamgad piestāvēs arī hokeja nūja laimīgi uzceltajā ledus arēnā. Sparīga un vīrišķīga bija arī eksministre un deputāte Inguna Rībena. Šai kundzei nedrebēs roka, lai kultūras un taisnīguma vārdā izsistu visas rūtis konkurentes Helēnas Demakovas (TP) tik apņēmīgi un virtuāli slietajā «Stikla kalnā». Arī tieslietu ministres Solvitas Āboltiņas teiktie vārdi bija smagi kā bruģakmens. Visupirms viņa lika tiesu varai noprast, ka tiesnešu vidū valda teju vienlaidus korupcija, bet jūlijā jau strostēja naudaskāros tiesu izpildītājus kā juridisku parazītu kastu, kas nevēlas Latvijas vārdā strādāt par pliku paldies.
Tā viņi un viņu cīņubiedri valstiski rosījās un rūpēja savas partijas reitingu. Atkal apstiprinājās «Jaunā laika» politiskā un cilvēciskā resursa nabadzība. Velti gaidīt no šīs ļaužu kopas patiesi jaunas idejas un patiesi jaunus līderus.
Aivars Tarvids: Sāls uz brūcēm
Ceturtdiena, 30. jūnijs (2005) 00:01
Cilvēkus, kuriem pazemināts patriotisma līmenis asinīs, Latvijas valsts reālijas šokēt nemēdz, drīzāk reizēm apgrūtina. Varas muļķība sīkumos spēj indēt dzīvi riebīgāk un sistemātiskāk nekā globālas politekonomiskas ačgārnības.
Tāpēc vienaldzīga vai apnicīga kļūst, piemēram, ministra Pabrika bezjēgas rosīšanās valsts tiesiskās pēctecības interesēs vai ministra Kariņa varen plašā atvērtība dialogam par PVN piemērošanu pārtikas precēm. Ja cilvēks ir vesels fiziski, finansiāli un garīgi, tamlīdzīgu valstsvīru aktivitātes viņa dvēseles komfortu netraumē vairāk par kustoņu labturību un publisku izrādīšanos zvēru dārzā. Vai mazums nācijas glābēju, tautas draugu, politiķu un amatpersonu nācies piedzīvot un vēl būs jāpārdzīvo?
Cita lieta dzīves sīkumi. Nepatīkami, bet smeldzoša varžacs kādā brīdī kļūst mokošāka par ļaundabīgu audzēju latentā stadijā. Tā atvaļinājuma gaidās tautas priekšstāvji, rūpējoties par tautiešu morālo stāju, visupirms jau jaunās paaudze trauslo psihi, strikti lēma, ka raidījumi ar «fiziskas un psihiskas» vardarbības ainām tālrādē demonstrējami pēc plkst. 23.00. Nejēgas un liekuļi, kuri ignorē gan satelītu šķīvjus, gan interneta iespējas, kas ļauj lielum lielajai interesentu daļai iebrist virtuālajās asiņu un spermas jūrās cauru diennakti. Turklāt viņi sagādā maizes vai aicinājuma darbiņu potenciālajiem profesionālajiem un brīvprātīgajiem cenzoriem, kuri nu viedi lems, vai masu slaktiņi, piemēram, Šekspīra bēdu lugās ir vardarbīgi. Būs arī malači, kuri mīļuprāt Venerai palīdzētu aizkņopēt krūšturi, jo viņai, antīkajai nabadzītei ar īpašajām vajadzībām, ļaunais liktenis atņēmis marmora roķeles. Tikmēr atradīsies ne viens vien saniknots TV skatītājs, kuram vienu vai otru filmu vajadzēs skatīties nakts melnumā. Turklāt arī ziņu laidieniem zilajos ekrānos, šķiet, jātop saudzējošiem — nekādu terora aktu un katastrofu, vien laimīgi bērneļi, kuri bariem «nāk un gavilē». Tamlīdzīga izdarīšanās īpaši groteska top vasaras saulgriežu periodā, kad ziņas no Latvijas autoceļiem vairāk atgādināja relīzes no kaujas lauka, kad kompetentas amatpersonas pēcjāņu pirmajā darbdienā gudri spriedelē par žūpības lokalizēšanu un 7,5 litriem absolūtā alkohola, ko vidēji gadā izdzer katrs valsts iedzīvotājs. Varbūt ar cenzora šķērēm izgriezt alus kausus no «Vella kalpiem»? Padomijā piespiedu atturība ekrānā dzeršanas niķi komunisma cēlājos neizdzina, kazi, brīvajā Latvijā izdosies atradināt jaunos eiropiešus no dziļākas ielūkošanās glāzītē.
Saeima modri sargā pilsoņus un nepilsoņus arī no riskiem saslimt ar plaušu vēzi un sirds un asinsvadu kaitēm. Izdarīti grozījumi likumdošanā, kuri aizliedz tabakas reklāmu presē. Elektronisko mediju īpašnieki var priecāties — konkurence tirgū top godīga, jo turpmāk «Marlboro» kovbojs neauļos un «Vogue» daiļavas neļuļķēs ne virtuāli, ne uz papīra. Savukārt žurnālu īpašnieki var aplēst būtisku robu reklāmu ieņēmumos un brīdināt mērķauditoriju par izdevumu mazumtirdzniecības cenu nenovēršamo kāpumu. Šis lēmums, protams, dēvējams par diskutablu. Tikmēr prasība jau šogad aizliegt valsts teritorijā izplatīt ārpus Eiropas Savienības iespiestus izdevumus ar tabakas reklāmu kvalificējams kā viennozīmīgi idiotisks. No tā izriet, ka Latvijā nebūs nopērkami visdažādākie, piemēram, amerikāņu un krievu politiskie, dzīves stila, vīriešu, sieviešu, modes, interešu utt. žurnāli. Te nu bija konstitucionālās tiesības brīvi piekļūt informācijai… Kaut gan, impēriskie krievi brīvo Latviju cerēja iznīcināt ne ar tankiem, viņi, neģēļi, šoreiz gribēja letiņus padarīt par nikotīna vergiem. Nesanāca, turpmāk pilnu krūti elposim tīru dievzemītes gaisu.
Par tautu nenogurstoši gādā arī izpildvaras censoņi. Pēc Jāņiem, kad daudziem laikabiedriem kārojās ko sāļu, Ministru kabineta komiteja lēma, ka no septembra Latvijā tirgos tikai un vienīgi vārāmo sāli ar obligātu joda piedevu. Tādējādi tiks izskausts joda deficīts, ko paaudžu paaudzēs izjuta latvieši, kopš viņu tālie senči Baltijas jūras krastā ieradās no Indijas pirmdzimtenes. Ardievu, pavārzēn, no zili baltās rupjā vārāmā sāls pakas! Turpmāk būsim veselīga tauta, ar izcili sabalansētām pārtikas piedevām uzturā. Speciālisti mierina, ka jodēto sāli pie zupas pareizi piešaut iemācīsies katrs rīcībspējīgs valsts iedzīvotājs, to pat būšot iespējams izmantot tradicionālajos gurķu skābēšanas un sēņu sālīšanas rūpalos. Tiesa, jodētā sāls maksāšot trīs reizes dārgāk par parasto, bet patērētāju jau nenomaitāja benzīna cenu dramatiskais lēciens, sagremos viņš, brīnumpacietīgais, arī šo veselīgo sāli.
Muļķība nepazīst robežu un mēdz provocēt agresiju. Reizēm nākas izjust nostalģiju pēc totalitārisma un diktatūras, kas sarežģītām problēmām piedāvāja vienkāršus un galīgus risinājumus. Latvijā jau netrūkst centīgu, valstiski domājošu plānprātiņu un grūtgalvju, kuri pelnījuši tikt vagonos neatgriezeniski deportēti viņpus Urāliem vai arī tikt nostādīti bedres malā tepat Rumbulas mežā. Bet stulbums jau nemirstīgs un nenomaitājams, kazi, tas vēl pārdzīvos Kangara ģiftīgos spļaudekļus. Turklāt dzīvojam demokrātiskā un politkorektā laikmetā, kad mūsu dzīvi nosaka ne pašu saprāts un izvēle, ne loģika vai elementārs taisnīgums, bet apvienotās Eiropas svētās regulas un to pašmāju centīgie adepti.
Cilvēkus, kuriem pazemināts patriotisma līmenis asinīs, Latvijas valsts reālijas šokēt nemēdz, drīzāk reizēm apgrūtina. Varas muļķība sīkumos spēj indēt dzīvi riebīgāk un sistemātiskāk nekā globālas politekonomiskas ačgārnības.
Tāpēc vienaldzīga vai apnicīga kļūst, piemēram, ministra Pabrika bezjēgas rosīšanās valsts tiesiskās pēctecības interesēs vai ministra Kariņa varen plašā atvērtība dialogam par PVN piemērošanu pārtikas precēm. Ja cilvēks ir vesels fiziski, finansiāli un garīgi, tamlīdzīgu valstsvīru aktivitātes viņa dvēseles komfortu netraumē vairāk par kustoņu labturību un publisku izrādīšanos zvēru dārzā. Vai mazums nācijas glābēju, tautas draugu, politiķu un amatpersonu nācies piedzīvot un vēl būs jāpārdzīvo?
Cita lieta dzīves sīkumi. Nepatīkami, bet smeldzoša varžacs kādā brīdī kļūst mokošāka par ļaundabīgu audzēju latentā stadijā. Tā atvaļinājuma gaidās tautas priekšstāvji, rūpējoties par tautiešu morālo stāju, visupirms jau jaunās paaudze trauslo psihi, strikti lēma, ka raidījumi ar «fiziskas un psihiskas» vardarbības ainām tālrādē demonstrējami pēc plkst. 23.00. Nejēgas un liekuļi, kuri ignorē gan satelītu šķīvjus, gan interneta iespējas, kas ļauj lielum lielajai interesentu daļai iebrist virtuālajās asiņu un spermas jūrās cauru diennakti. Turklāt viņi sagādā maizes vai aicinājuma darbiņu potenciālajiem profesionālajiem un brīvprātīgajiem cenzoriem, kuri nu viedi lems, vai masu slaktiņi, piemēram, Šekspīra bēdu lugās ir vardarbīgi. Būs arī malači, kuri mīļuprāt Venerai palīdzētu aizkņopēt krūšturi, jo viņai, antīkajai nabadzītei ar īpašajām vajadzībām, ļaunais liktenis atņēmis marmora roķeles. Tikmēr atradīsies ne viens vien saniknots TV skatītājs, kuram vienu vai otru filmu vajadzēs skatīties nakts melnumā. Turklāt arī ziņu laidieniem zilajos ekrānos, šķiet, jātop saudzējošiem — nekādu terora aktu un katastrofu, vien laimīgi bērneļi, kuri bariem «nāk un gavilē». Tamlīdzīga izdarīšanās īpaši groteska top vasaras saulgriežu periodā, kad ziņas no Latvijas autoceļiem vairāk atgādināja relīzes no kaujas lauka, kad kompetentas amatpersonas pēcjāņu pirmajā darbdienā gudri spriedelē par žūpības lokalizēšanu un 7,5 litriem absolūtā alkohola, ko vidēji gadā izdzer katrs valsts iedzīvotājs. Varbūt ar cenzora šķērēm izgriezt alus kausus no «Vella kalpiem»? Padomijā piespiedu atturība ekrānā dzeršanas niķi komunisma cēlājos neizdzina, kazi, brīvajā Latvijā izdosies atradināt jaunos eiropiešus no dziļākas ielūkošanās glāzītē.
Saeima modri sargā pilsoņus un nepilsoņus arī no riskiem saslimt ar plaušu vēzi un sirds un asinsvadu kaitēm. Izdarīti grozījumi likumdošanā, kuri aizliedz tabakas reklāmu presē. Elektronisko mediju īpašnieki var priecāties — konkurence tirgū top godīga, jo turpmāk «Marlboro» kovbojs neauļos un «Vogue» daiļavas neļuļķēs ne virtuāli, ne uz papīra. Savukārt žurnālu īpašnieki var aplēst būtisku robu reklāmu ieņēmumos un brīdināt mērķauditoriju par izdevumu mazumtirdzniecības cenu nenovēršamo kāpumu. Šis lēmums, protams, dēvējams par diskutablu. Tikmēr prasība jau šogad aizliegt valsts teritorijā izplatīt ārpus Eiropas Savienības iespiestus izdevumus ar tabakas reklāmu kvalificējams kā viennozīmīgi idiotisks. No tā izriet, ka Latvijā nebūs nopērkami visdažādākie, piemēram, amerikāņu un krievu politiskie, dzīves stila, vīriešu, sieviešu, modes, interešu utt. žurnāli. Te nu bija konstitucionālās tiesības brīvi piekļūt informācijai… Kaut gan, impēriskie krievi brīvo Latviju cerēja iznīcināt ne ar tankiem, viņi, neģēļi, šoreiz gribēja letiņus padarīt par nikotīna vergiem. Nesanāca, turpmāk pilnu krūti elposim tīru dievzemītes gaisu.
Par tautu nenogurstoši gādā arī izpildvaras censoņi. Pēc Jāņiem, kad daudziem laikabiedriem kārojās ko sāļu, Ministru kabineta komiteja lēma, ka no septembra Latvijā tirgos tikai un vienīgi vārāmo sāli ar obligātu joda piedevu. Tādējādi tiks izskausts joda deficīts, ko paaudžu paaudzēs izjuta latvieši, kopš viņu tālie senči Baltijas jūras krastā ieradās no Indijas pirmdzimtenes. Ardievu, pavārzēn, no zili baltās rupjā vārāmā sāls pakas! Turpmāk būsim veselīga tauta, ar izcili sabalansētām pārtikas piedevām uzturā. Speciālisti mierina, ka jodēto sāli pie zupas pareizi piešaut iemācīsies katrs rīcībspējīgs valsts iedzīvotājs, to pat būšot iespējams izmantot tradicionālajos gurķu skābēšanas un sēņu sālīšanas rūpalos. Tiesa, jodētā sāls maksāšot trīs reizes dārgāk par parasto, bet patērētāju jau nenomaitāja benzīna cenu dramatiskais lēciens, sagremos viņš, brīnumpacietīgais, arī šo veselīgo sāli.
Muļķība nepazīst robežu un mēdz provocēt agresiju. Reizēm nākas izjust nostalģiju pēc totalitārisma un diktatūras, kas sarežģītām problēmām piedāvāja vienkāršus un galīgus risinājumus. Latvijā jau netrūkst centīgu, valstiski domājošu plānprātiņu un grūtgalvju, kuri pelnījuši tikt vagonos neatgriezeniski deportēti viņpus Urāliem vai arī tikt nostādīti bedres malā tepat Rumbulas mežā. Bet stulbums jau nemirstīgs un nenomaitājams, kazi, tas vēl pārdzīvos Kangara ģiftīgos spļaudekļus. Turklāt dzīvojam demokrātiskā un politkorektā laikmetā, kad mūsu dzīvi nosaka ne pašu saprāts un izvēle, ne loģika vai elementārs taisnīgums, bet apvienotās Eiropas svētās regulas un to pašmāju centīgie adepti.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
